Velni nerro cilvēkus

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Vīnā mīstiņā senejūs laikūs dzeivuoja vīns gudrinīks, kurs dreiži palyka par vuordinīku. Jis beja dīzgon jauns, un nīkuo nastruoduoja, bet tikai staiguoja apkuort un runuoja: "Dūdat man paēst, un naudas, bet juo nadūsit, tūlaik pīminēsit mani!" Kam beja bailes, tys devja jam ēst un naudu, bet kam nabeja, tys tikai smējās jam. Vīnam saimnīkam nūspruoga gūvs, ūtram vucyns, trešam zyrgs. Saimnīki nazynuoja, kai tys nūtika. Tūlaik tys vuordinīks soka: "Itys jam par tū, lai munim breinumim nasasmej, lai mani pīmin!" Ļauds suoka beitīs juo, tuodēļ ka jis patīsi seņuok sūlēja kū ļaunu izdarīt. Tai dreiži itys vuordinīks dabuoja lelu slavu. Vīnu reizi jis guoja ar sovu kaimiņi pastaiguot un īraudzēja lelu vylku. Kaimiņš nūsabeidas un gribēja skrīt atpakaļ, bet vuordinīks teicja: "Ja tu mani aizmierst gribi, tūlaik tev naizbēgt nu nuoves!" Tad teicja vylkam: "Muns draugs, šis cylvāks aizmiersa munus breinumus un nūsabeida, īdams ar mani kūpā, tuodēļ tu apēd viņu uz vītas!" Dzierdēdams itū kaimiņs jau suoka lyugt, lai jū atstuoj, bet vuordinīks teicja: "Na, nuoves tu vairuok naizbēgsi, es asmu pats valns!" Un cik lyudzjās kaimiņš, tūmār vylks jū apēdja. Vuordinīks aizguoja uz sovu muojiņu. Kaimiņa sīva suoka meklēt vysur sova veira, bet navarādama juo dabuot, atnuocja pi vuordinīka izzynuot. Tūlaik vuordinīks teicja: "Es zynu, ka tovu veiru apēdja mežā vylks par tū, ka jam vajadzēja pīminēt mani, bet jo tu gribi palikt par munu sīvu, tūlaik es atdūšu tev vysu sovu montu un naudu!" Dūmuoja, dūmuoja kaimiņa sīva un palyka dzeivuot pi vuordinīka. Pēc laulobom jis soka sīvai: "Man nu pyrmuos sīvas ir dāls; vai tu pījemsi jū?" — "Par kū nā?" atbildēja sīva. "Jo tovs dāls, tad lai byus ari muns dāls!" Tad vuordinīks atvedja mozu valnu un atdevja sīvai. Radzādama taidas brīsmes, sīva nūsabeida un vaicoj: "Vai tys ir tovs dāls?" — "Jā," atbildēja vuordinīks. "Vai, Dīviņ," runuoja sīva, "tys tak ir valns." Un kad viņa suoka kristītīs, vuordinīks nūskrēja ar sovu dālu mežā. Sīva aizguoja otkon uz sovu muoju un izstuostīja visam mīstiņam, kas tys ir par cylvāku, kuru jī saucja par vuordinīku. Tūlaik sasalasīja lels pulks ļaužu un aizguoja meklēt vuordinīka, bet nikur vairs nadabuoja. Tūlaik viņi baznīcā, kur valns navarēja dzierdēt, nūsprīdja sagyut kai nabejs valnu un sadadzynuot jū. Tad sarunuoja, ka vajag ūtrā mīstiņā iztaisīt vokoru, kur kotrā ziņā valns atnuoks. Tai i padarēja. Vērās ļauds, ka vuordinīks atnuocja un īdevja jam gūda vītu pi golda. Jis suoka lilētīs, ka vīnam jis padarēja tū, ūtram itū un suoka nu kotra cylvāka jemt naudu. Bet kotrs jam devja kristu. Jis, sasadusmuodams, gribēja bēgt prūjom, bet ļauds aplēja jū ar svātū yudeni un sadadzynuoja. Tai palyka uz pasauļa mozuok valnu, kuri saucja sevi par vuordinīkim un ļauds mīrīguok dzeivuoja sovā mīstiņā.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox