Velni ievilina cilvēkus svešā klētī

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Reiz Kurmenes pagastā viens bagāts saimnieks sarīkojis plašas viesības. Viesībās kā par nelaimi pietrūcis brandvīna. Lai viesiem nebūtu iemesla mājā teikt, ka viņi badā mērdēti, tad saimnieks pats braucis uz Šēnbergu pēc brandvīna. Kad bijis brandvīna pārdotavā, tad pulkstens rādījis pusdivpadsmit, tur iekrāmējis pa čarkai un braucis, visu iegādājies, mājā. Pie pils vārtiem tas saticis agrāko muižkungu, kas bijis jau sen miris. Muižkungs tam piedāvājis speķi, bet saiminieks, kaut gan bijis ietaisījis labu ķiveri, pabrīnējies par šādu piedāvājumu, bet nodomājis laimei taču nevar acīs spļaut, un sekojis muižkungam. Abi iegājuši klētī, tai pašā klētī, kas vēl tagad atrodas pie Šēnbergas skolas austruma pusē. Muižkungs mazliet durvis pievēris, paņēmis prāvu gaļas gabalu un sācis to ar zobiem grauzt. Saiminieks sapratis, ka muižkungs grib gaļas gabalu pārkost, košana tam arī labi veikusies un gaļas gabals bijis tikpat kā pārkosts, kad saiminieks vērīgi ieskatījies viņa sejā un ieraudzījis muižkungam pierē divus mazus radziņus. Acis tam bijušas ļoti gaišas un lielas, zobi gaŗi un sarkani un govs aste aiz zābaka stilba. Saiminieks tā nobijies, ka knapi spējis sev krustu aizmest. Līdz ko saiminieks pārmetis krustu, muižkungs tūliņ nozudis. Tad saiminieks vēl vairāk nobijies un meklējis durvis, kuŗas tikai pēc pāris stundām atradis. Bet atkal nelaime — durvis bijušas aizslēgtas. Atlicis tikai viens ceļš, gaidīt rītu. Pils apkalpotāji, rītā nākdami uz klēti, atraduši tur saiminieku un brīnījušies, kā šis varējis tikt klētī. Nu to nopratinājuši un palaiduši vaļā.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox