Velni aicina cilvēkus lauzties

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Reiz pie viena saimnieka puisis dzīvoja, ko par Stipro Krišu sauca. Šis miesas spēkos bija tik stiprs, ka visā apkārtnē neviens cīkstīdamies nevarējis viņu uzvarēt. Ar savu spēku lepodamies, Krišus daudzreiz mēdza teikt: "Kad vai pats velns nāktu ar mani cīkstēties, tomēr es viņu uzvarētu!" Gadījās arī velns. Tas bija siena laikā — sestdienā. Bija jānomet kaudze tai dienā. Bet darbs nemaz negribēja sekties — šādas ķibeles, tādas: meitai Ilzei dienas vidū odze bija iedzēlusi kājā, bija jāved mājā, Stiprajam Krišum atkal trīs reizes gaŗajām dakšām kāts pārlūza un kad nu tomēr kaudzi nometa, tad atkal zirgi mežā. Bija pazuduši, nevarēja uz māju braukt. Kamēr zirgus sameklēja un iejūdza, bija jau krēsla. Uz māju braucot, ceļš gāja caur četru verstu gaŗu mežu, ko par Spoku mežu sauca. Pats saimnieks ar vienu puisi brauca labu gabaliņu citiem pa priekšu, mūsu Krišus ar citiem puišiem un meitām tam pakaļ. Krišus, lai gan tik dūšīgi bija strādājis, nesūdzējās par gurdenumu, vēl uzsvilpoja jautru dziesmiņu. Meža vidū puiši ieraudzīja ceļa malā melnu cūku un dzina uz māju pusi, domādami, ka esot kaimiņa melnais kuilis. Te cūka pārvērtās par suni, kas priecīgi riedams sāka līdz tecēt. Vēlāk suns pārvērtās par cilvēku un ātriem soļiem steidzās līdz sarunādamies, beidzot uzaicinādams Stipro Krišu spēkoties. Krišum jau to nekad nevajadzēja divreiz teikt, tā arī tagad bija tūliņ no ratiem laukā. Cīkstojās abi trīsreiz, bet Krišus katru reizi nosvieda melno vīru kā pelavu maisu gar zemi un iesāka jau lielīties, izzobodams melno, lai šis papriekšu ejot vēl kādas reizes paēst un tad lai nākot spēkoties. "Nu, ne tik traki, draugs!" melnais teica, "turpmāki cīnīsimies vīrs pret vīru, bet ne vis tā kā līdz šim — trīs pret mani vienu!"

"Kādā nodomā tie vārdi teikti? Esmu arī viens pats!" Krišus smiedamies teica.

"Nu, tikai tādā nodomā, ka tu turpmāki nemet sev krustu priekšā, kad ar mani iesāc cīnīties!"

"Lai tad arī notiek pēc tavas gribas, tu, jēra dvēsele, tev jau tikpat daudz spēka kā klibajam Kuplastu Jēcim, ko vējš spēj grāvī iegrūst." To teicis, Krišus iesāka atkal cīkstēties, bet šoreiz Krišum laimes saulīte bija norietējusi. Melnais vīrs tagad ar tādu spēku Krišu svieda pret zemi, ka šim no smagā kritiena visi kauli nobrikšķēja un viņš nespēja vairs pakustināt ne locekli. Melnais tad teica: "Tas notiek tādēļ, ka tu, ar savu spēku lepodamies, agrāki mēdzi teikt: "Kaut pats velns nāktu cīkstēties — tomēr viņu uzvarētu!" Nu tev nekad vairs nepatiks lietāt tādus vārdus," melnais teica un nozuda mežā. Krišus no šā sitiena sagulēja ilgu laiku uz gultas un kad pēc pamazām atveseļojās, tad nebija vairs stiprais Krišus, bet tikai bāla cilvēka ēna, ko katra vēsmiņa draudēja apgāzt.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox