Velni nogalina cilvēkus

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Vecābramam reiz pienācis naudas trūkums. Kādu dienu ap vakaru viņš, istabā sēdēdams, pārdomā savu trūkumu un grūti nopūšas. Pēc cita stāstītāja tas noticis mežā uz ceļa. Te viens vīrs nejaukā izskatā no aizkrāsnes ārā: "Ko tev vajaga?" "Ko nu vajaga? Naudas vajaga!" "Tā maza lieta: paraksties tikai ar savām asinim, ka pēc septiņiem gadiem savu dvēseli atdosi man, tad būs naudas diezgan." Vecābrams domā: "Septiņi gadi jau labs laiks — var izdzīvoties ar vella naudu un tad no grēkiem atgriezties arī laika diezgan." Ņēmies, parakstījies; tikai to gan lūdzies, lai vairs tik nejaukā izskatā nerādoties, ka neizbaidītu citus cilvēkus. Vells apsolījies. Kad nu Vecābramam kautko vajadzējis, tad tūlīt vells bijis ārā no aizkrāsnes par skaistu cilvēku un apgādājis visu. Bagāti Vecābrams dzīvojis. Bet kad septiņi gadi sāka iet jau uz beigām — Vecābramam sirds dreb vien: drīzi būšot jāatdod vellam savu dvēseli. Nu grābis dievvārda grāmatu rokā — sācis lasīt. Lasījis, lasījis, te naudas vīrs no aizkrāsnes ārā: "Tā ne!" un atņēmis grāmatu. Beidzot jau noliktā diena klāt, kad dvēsele atdodama, bet Vecābrams grib izglābties, lai kas un tādēļ neko vairāk — ies ar visu saimi Dundagā pie dievgalda. Pārbraucis no baznīcas mājā, iededzinājis sveces — ir jau nokrēsla — un nu vēl noskaitīs lūgšanu. Visi patlaban sēžas gar galdu, ka var skaitīt, te vēl viens māju cilvēks nāks no āras un tam ieraujas tāds viesulis līdz pa durvim. Kā ieraujas — uz reizi sveces nost un Vecābramu nu viens neredzams rauj galdam pāri, pa durvim ārā, pa gaisu projām — ne redzēt vairs nedabū. Pēc no visa Vecābrama tikai viena roka atrasta Ostas ceļmalā pie ozola un viena kāja Vedalas silā pie priedes. (Priede vēl tagad aug — tanī vecs iecirsts krusts redzams; bet ozols Ostas ceļmalā nodedzināts).

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox