Velni nogalina cilvēkus

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Vecos laikos Stendes muižā dzīvojis ļoti bargs kungs, tas savus apakšniekus pīnējis, mocījis un par mazākiem misējumiem nežēlīgi sodījis. Reiz vēlā, tumšā rudens vakarā kungs iesaucis savu ziņnesi, iedevis tādu rakstu un pavēlējis to tūliņ uz Tukumu nest (Tukums no Stendes ir septiņi jūdzi jeb 49 verstes), noteikdams, ka vēl tai pašā naktī jātiek ar atbildi atpakaļ. Ziņnesis lūdzies, ka kājām tik ātri nevarot izstaigāt, lai dodot zirgu. Kungs tad, it kā aiz žēlastības, iedevis vecu, nespēcīgu, baltu zirģeli, lai braucot! Bet nātna zirdziņš ratus nebūt vairs nespējis pavilkt, bijs jāšus jājāj. Labi — jājis. Jājis, jājis tādu gabalu — zirdziņš jau nokusis — čāpojis kā vēzis. Un tur drīzumā gadījušies vieni kapi. Pie kapu vārtiem ieraudzījis melnu ērzeli. Ērzelis vaicājis viņam: "Puiš, kur tad nu tik sebā laikā jāsi?" Tā un tā, izteicis, uz Tukumu!

"Tad labi!" ērzelis iesaucies it kā priekā, "sēdies man mugurā, es tevi līdz turienei aiznesīšu un pārnesīšu."

Ziņnesis tūliņ piesējis savu balto čāpuli pie kapu žoga, lēcis ērzelim mugurā un paskubinājis, lai nu iet. Bet, vai nu prāts! nebūtu ne skubinājis: ērzelis lika vaļām kā trakais vējš un tikām skrēja, tikām, kamēr sāka celties pa gaisiem. Nu gājis visiem mežiem pāri un ērzelis skriedams pa gaisu vēl piebriedis tik resns, ka jātnieku gandrīz vai pušu plēsis. Un tas bijis mazs, mazs palaidiens tikai — jau Tukumā klāt: lai nu kāpjot zemē un izdarot, kas darāms; kad esot gatavs, lai atkal šepat, tai vietā, atnākot — viņš būšot jau priekšā; arī viņam te Tukumā esot kautkas darāms: jānokaujot viens vērsis. To sacījis, ērzelis pazudis. Ziņnesis nu aizgājis savās darīšanās. Bet ērzelis — tas bijis vells — nosteidzies uz vienu iebraucamu vietu, kur daži pilsētnieki triekuši kārtis uz naudu. Te nu vells meties tiem barā neredzams un rīdījis vienu ar otru kopā. Tikmēr rīdījis, kamēr naudinieki sākuši plūkties un tikmēr plūkušies, kamēr vienu nobeiguši: dabūjis netīšu sitienu pa deniņiem — gatavs. Tagad vells savu darāmo bija padarījis, savu vērsi nokāvis, nu steidzies par ērzeli norunātā vietā atpakaļ. Aizskrējis — ziņnesis arī pašu laiku radies. Vaicājis ziņnesim: "Vai esi gatavs?" Jā. esot! "Es arī esmu! tā tad man izdevās krietnu vērsi dabūt savos nagos! Bet nu kāp man mugurā, laiks atpakaļ jāt." Uzlēcis mugurā — gājis atkal pa gaisu, pār koku virsotnēm — un ziņnesis ne godam nedabūjis apskatīties — jau ērzelis nolaidies zemē pie baltā zirģela, pie kapu žoga un pazudis. Ziņnesis atraisījis savu baltiņu un lēnām rikšinājis uz mājām. Pārjājis Stendē vēl bijusi tumša nakts un neviens pats to vēl nebija gaidījis atpakaļ.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox