Velni nogalina cilvēkus

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Vīnu reizi vīnam zemnīkam, pa ceļi braucūt, nūspruoga uz ceļa zyrgs. Kū darēt zemnīkam? Leidz sātai vēl tuoļi. Jis pametja uz ceļa rotus un nūspruogušū zyrgu, a pats nūguoja kuojom. Dīna beja cīši korsta, jis dreižy pīkusa un jam gribējās dzert un ēst. Zemnīks jau guļ uz ceļa un mierst zemī nu sluobuma, bet kai atplētja acs — vērās: pi juo natuoļi guļ maiss, lels — lels.

"Varbyut itymā maisā ir nauda," dūmuoja zemnīks. Jis, cik jam beja spāka, pazacēļa un kryta pi tuo maisa, atraisēja jū un verās, ka tī pylns maiss zalta naudys. Nu lelys prīcys jis zaudēja pruotu un tī pat nūmyra uz tuos vītys pi maisa.

Par lelu straci zemnīka sīva navarēja sagaidēt sovu veiru un nūguoja meklēt. Jei atroda uz ceļa veira zyrgu, kas beja nūspruodzs, un tī pat stovēja roti. Sīva dūmuoja, ka juos veirs ir kaut kur natuoļi. Jei puorguoja kaidu verstu desmit — verās: Juos veirs guļ nadzeivs un pi juo ir tukšs vacs maiss. Sīva gauži nūrauduoja, bet kū jai darēt? Jei sadamuoja īt uz sātu paprasēt sābrus sev paleigā, kab paglobuotu veiru. Jei nūguoja tuoļuok, īt jei un verās: pretim jai īt nazkaids kungs, kas apstuoja un vaicoj sīvītei: "Kur tu ej?"

Sīvītje jam ar osorom atbilda, ka juos veirs guļ uz ceļa nadzeivs, a natuoļi nu juo ar guļ jū zyrgs. Un jei tagan nazyna, kai paglobuot veiru. Kungs jai soka: "Nabādoj, īsim atpakaļ, kur guļ tovs veirs, es tev paleidzeišu jū paglobuot."

Sīvītje ilgi dūmuoja un golu golā pasacēja: "Es naīšu. Lobuok īšu uz sātu un pavaicuošu bazneickungam, kū man darēt ar nūmyrušū veiru."

Kungs ilgi prasēja sīvīti īt ar jū, bet sīvītje naklausēja, un nūguoja pa sovu ceļi uz sātu. Īt sīvītje un veras: uz ceļa guļ maiss ar naudu. Jei pazavēra uz tū maisu un padūmuoja poša sevī: "Nauda gon lela, bet na es jū pelnēju." Jei gribēja jau īt tuoļuok — verās: tur stuov tys pats kungs un vaicoj: "Kuopēc tu nagribi naudys?"

Sīvītje jam atbilda: "Nav man veira, navajag man ari tuos valna naudys. Es sovu dvēseli nagribu atdūt."

Kungs suoka smītīs, sīvītje puormetja krystu un nu reizis nūgaisa tys kungs un tys maiss ar zalta naudu. Sīvītje atguoja uz sātu, izstuostēja vysu sābrym un taipat pasacēja bazneickungam par juos nalaimi un par itū maisu un kungu. Bazneickungs jai atbildēja: "Labi, ka tu najēmi tuos naudys un naklausēji tuo kunga, kurijis nabeja lobs cylvāks, a beja pats valns. Jis pajēmja ari tova veira dvēseli."

Sīvītje paklausēja bazneickunga, palyudzja Dīvu un naguoja vairuok ni globuot sova veira.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox