Velni mudina cilvēkus kārties

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search
Comments: Ir ļauni gari, kas ap pusdienas laiku nokaŗot cilvēku koku galotnēs. Reiz tā viens kungs kritis kārējam nagos. Kārējs viņu vedis pa trepju trepēm augšā; pēdīgi — kas ir — aizved pie cilpas koka galotnē un nokaŗ. LP, VII, I, 62, 5.


Reizi saimniekam bija divi ganu puikas. Viņš sūtīja tos uz riju sijāt cūkām pelus. Sijādams, puika prasīja otram: "Kas zin, kā ir, kad pakaŗas?" "Nezinu vis, jāpamēģina!" otrs puika atteica. Pirmais puika tūliņ bija gatavs pamēģināt. Viņš atraisīja kretulim saiti, piesēja vienu saites galu pie dziedra, palika apakšā klučeli, pats uzkāpa uz to, tad bāza kaklu lencē un pieteica otram puikam, lai viņš klučeli atņem nost. "Bet tik līdz kā es svilpšu, tad nekavējies palikt man klučeli tūliņ zem kājām!" Kad nu puika kaklu bij iebāzis lencē, tad otrs puika atņēma klucīti no viņa kājām. Nepagāja ne pāra minūtes, kad puika tapa sarkans un lūpas vien šķobīja, lai svilptu; bet rīkle jau bija cieti un arī balsu vairs nevarēja izsaukt. Otrs puika, redzēdams viņu tādā izskatā, noprata, ka lūpas taisa svilpienu, bet vairs nespēj. Viņš ātri vien ķēra pēc klucīša, gribēdams to zem kājām pašaut, lai nenožņaugtos. Bet — kur radies, kur ne — kāds sarkanbikšelis puika lēkāja ap gana puiku, kas karājās, un sauca otram puikam: "Nenesi vis to klučeli, gan tu redzēsi, ka tavs biedrs drīzi vien jauki dancos!" Puika paklausīja sarkanbikšelim un — kas notika — pēc kāda maza laiciņa puika (kārējies) nostaipījās vien un bija beigts. Sarkanbikšelis arī tūliņ pazuda.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox