Velni noplēš cilvēkiem ādu

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Divi saimnieki paņem savu suni un aiziet uz mežu, bet mežā tie apmaldās. Pret vakaru saimnieki atron būdiņu, kuŗā veca vecenīte sēž pie uguntiņas, galvu nodūrusi.

"Labvakar, veco māt!"

Bet vecene labvakaru nesaņem.

"Kāpēc tāda sapīkusi, vai nedosi naktsmājas?"

Beidzot tā sāk runāt un atvēl otrā istabā pārgulēt. Nogurušie drīzi aizmieg savam sunim blakus un sapņo par mājām. Te naktī — brīc! lodziņš ārā un melns pagāns sunim virsū. Kamēr nu suns ar melno cīnās, šie abi pa logu ārā un projām. Skrien elsdami, pūzdami, bet cik ilgi skriesi, taču elpa jāaizņem. Abi apstājas atpūsties. Tomēr par atpūtu nebija ne runas, jo melnais dzenas pakaļ, ka visa zeme dimd. Daudz vairs netrūka un melnais būtu panācis, te, ķikerikū! gailis iedziedas.

"Tagad man tik suņa āda; nebūtu tas tur ķēmojies, tad man būtu arī jūsu ādas bijušas!" velns iesaucas un pazūd. Saimnieki nu iet uz to pusi, kur gailis dziedājis, un atron savas mājas.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox