Velni ēd cilvēkus

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Viens saimnieks braucis no pilsētas. Pienācis vakars, lietus sācis līt un kroga neviena. Viņš domājis: "Labprāt es grieztos kaut kādā pajumtā, ja kādu zinātu tuvumā."

Līdz tā labi iedomājies, ieraudzījis vienu ēku. Piebraucis klāt – rija. Nu, kaut ir rija, kad tikai paēnā. Un tūliņ piejumā nojūdzis zirgu, palicis tam sienu, paņēmis savu maizes kulīti un gājis rijā ēst. Ēdis, ēdis – piepēži ienācis liels vīrs, pats velns, skarbā balsī jautādams, kas šim te vēlējis nākt. Ceļa vīrs atteicis: vēlēt jau nu gan neviens nav vēlējis, tik(ai) pats rijā esot ienācis.

Nu, lai tad dodot viņam arī ēst!

Ceļa vīrs devis arī un velns nu ēdis, ka zobi vien klab. Kad paēdis, tad teicis ceļa vīram, lai aizkurinot krāsni. Labi, aizkurinājis. Tikko krāsns bijusi pāri puskurā, atkal teicis, lai tagad ienesot vienu iesmu. Ienesis iesmu apmēram pātagas resnumā – tā nederot, lai ienesot resnāku! Ienesis resnāku. Velns paņēmis iesmu un nu drāzis ticīgi vien; bet ceļa vīrs pārbijies un lūdzis paklusu Dievu: "Svētais Jēzu, kur nu tavi suņi?"

Te – kur gadījušies, kur ne – liels pulks suņu apskrējuši riju, krituši velnam virsū un aizdzinuši to. Nu ceļa vīrs sajūdzis zirgu un steidzies projām no apsēstās vietas; bet suņi to pavadījuši, sargādami, kamēr diena aususi.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox