Velni tiek piemānīti

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search
Comments: Šā varianta pirmā daļa atgādina vienas iepriekšējās nodaļas teikas, kur velns ievilina cilvēku svešā klēti. P. Š.


Divi zēni bija lieli karašu ēdāji. Reiz pa laikmetu abi sētas vidū sarunājās par gardajām karašām. Viens teica: "Vadzi, būtu jāiet šonakt kaimiņos karašas zagt. Klētī viņas ir, es zinu. Un tumšs arī drīz metīsies. Kas mūs redzēs?"

"Ej, ej — es gan neiešu!" otrs atbildējis.

"Ja man nāktu kāds biedrs līdz — tūliņ, bet viens pats gan neiešu."

To teicot, piestājies velns sacīdams: "Vadzi, kā redzu tu esi naģīgs puika; nāc tik šur — es iešu tev biedros karašas zagt."

Zēns ar velnu aizgājuši. Līdz ko palicis tumšs, velns pacēlis klētij vienu pakšķi un pa apakšu ielaidis zēnu pie nedarbiem nosmiedamies: "Ēd nu karašas, cik patīkas!" To sacījis, Velns palaidis pakšķi atpakaļ un pazudis.

Zēns vairs nevarējis no klēts ārā tikt. Ko nu? Bailēs tam pārgājuši visi prieki uz karašām. Viņš ietinies pakulu būkšķī un paslēpies, kā nu zinājis.

Otrā rītā saimniece ienākusi ar saimnieku klētī pēc karašām. Saimnieks turpat sācis savu sapni stāstīt, ko izgājušo nakti redzējis.

"Vai tu zini ko, sieviņ?" viņš iesācis. "Es šorīt sapņoju, ka velns nākošu nakti došot savu zirgu diviem zagļiem, lai tie pārvestu viņam visus mūsu bišu stropus. Ko domā? — Pārvedīsim šodien visus tos stropus, kuŗos bites un medus, te mājā un paslēpsim: bet tukšos stropus pametīsim bišu dārzā. Aiztaisīsim vēl tukšajiem stropiem gātis priekšā, lai izskatītos itkā pilni un piekrāpsim velna zagļus."

"Tā pareizi!" sieva iesaukusies un aizsteigusies ar saimnieku pie norunātā darba. Bet klēts durvis palikušas vaļā.

Zēns nu izlīdis no pakulām, pavēris mazuliet durvis un skatījies, vai kāds viņu neredz. Bet kur nu redzēs? Visi mājinieki bijuši patlaban bišu dārzā. Ko nu gaidīt? Tūliņ izlēcis no klēts un paslēpies spaļos, jo dienas laikā mājā iet tas neuzdrošinājies, citādi gandrīz vai pieķertu.

Drīzi bijuši pilnie stropi paslēpti un tukšie bišu dārzā atstāti, tā kā norunāts.

Bet zēns spaļu kaudzē gudrojis: "Pag, velna gabals, kad tu mani piekrāpi, tad nebūs grēks arī tevi piekrāpt."

Ko viņš nu sadomājis? Tumsai metoties, aizlīdzis uz bišu dārzu, iespraudies vienā tukšā stropā, aizvilcis no iekšpuses gātis priekšā un gaidījis zagļus.

Drīzi bijuši velna zagļi klāt. Tie runājuši: "Aizkustināsim, kuŗš rūks, tas ir pilns, tas būs labs, to ņemsim."

Aizkustinājuši vienu, otru — neviens nerūcis. Atnākuši pie tā, kuŗā zēns tupējis un piesituši.

"Uŗ! uŗ!" stropā ierūcies.

"Tas labs, tas labs — to ņemsim!" zagļi saukuši un vēluši to ratos.

Uz ceļa zēns atkal ierūcies: "Uŗ! uŗ!"

Zagļi teikuši: "Paskaties tik, kas viņam par stiprām bitēm! Urķšķ kā sivēni."

To dzirdēdams, zēns uz reizi izspēris ar pieri vienu gāti un uzsaucis: "Kas par sivēniem? Bites par sivēniem lamāt. To tūliņ redzēsim: kur mana dzeloņu vācele?"

Zagli, tādu lielu biti ar cilvēka galvu ieraudzījuši, pārbijušies un laiduši ļekas vaļām. Viņi domājuši, ka tas pats bišu vecais bijis.

Bet zēns pasmiedamies iebraucis zagļu zirgu kaimiņu sētā un izstāstījis, ko darījis. Un lai kaimiņš neļaunotos, ka nācis viņa klētī karašas zagt, tas atdevis viņam zirgu par vienu karašu.

Kaimiņš patencinājis par zirgu un pieņēmis zēnu dēla vietā. Nu tam netrūcis nekad karašas, un zagt tas vairs savu mūžu negājis, tādēļ ka baidījies otrreiz velna nagos ieklupt.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox