Velni tiek piemānīti

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search
Comments: Šī teika nav šķiŗama no pasakas (XI. sējuma 50. nr.). P. Š.


Reiz velns, pārvērties par cilvēku, nāca pie zemnieka un piedāvājās viņam par kalpu: būšot kalpot pieci gadi bez algas; bet ja pa visiem pieciem gadiem viņam ne vienreiz nevarētu kādu darbu uzdot, ko tas nespētu padarīt, tad zemniekam jātop par viņa kalpu. Zemnieks nezinādams, kas viņa kalps tāds ir, tam arī to apsolījis, jo viņš domāja, ka gan atradīs darbu, kas jaunajam kalpam nebūs padarāms. Pagāja gads pakaļ gadam un jau bij pienākusi pēdējā nedēļa, bet darbs, kuŗu kalps nebūtu spējis padarīt, neatgadījās. Viņš strādāja ar apbrīnojamu veiklību. Kur citi desmit nekā nevarēja padarīt, tur viņam vienam nepietika. Nu jau velns domāja, ka zemnieks ir viņa nagos. Zemnieks, nabadziņš, trīcēja un drebēja kā apšu lapa, domādams, ka nu būs jāpaliek kalpam par kalpu. Bet velns pa tam priecājās kā bērns par kliņģeri, ka zemnieks piederēs viņam. Viņš dodas priecīgi pie zemnieka. Zemnieks izturas gluži mierīgi un, izrāvis no savas bārzdas saru, saka kalpam: "Še tev šis sars; ja tu to vari izbraucīt taisnu, tad es tev piederu!" Velns paķēra saru un sāka braucīt un staipīt, bet jo tas braucīja, jo sars metās spraudzīs (skudzē). Velns, redzēdams, ka to nespēs padarīt, esot tā sācis spārdīties un ārdīties, ka visi kalni trīcējuši, kamēr zeme pārplīsusi un velns tur iegāzies iekšā. No tās reizes līdz šobaltudien velns vairs nerādoties virs zemes.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox