Velni tiek sisti

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Vienreiz mūsu muižā dzīvojis briesmīgi nikns kungs. Un tas bijis ļoti kārs uz putnu gaļu. Kad kādreiz derējis jaunu medinieku, tad katrreiz cieši noteicis, cik putnu un zaķu šam jāatnes katru nedēļu uz muižu. Kamēr vēl putnu bijis mežā gan, tikām medinieki vēl varējuši kā nekā ar kungu iztikt; bet ar laiku izšāvuši arī un nu nevarējuši noliktā skaita nekā sadabūt.

Tā vienreiz lielskungs aizsaucis vienu medinieku uz muižu un teicis: ja šis nākošu nedēļu neatnesīšot pilnā skaitā putnu, tad likšot viņu līdz nāvei pērt.

Medinieks par to tik briesmīgi nobijies, ka aizgājis uz mežu un labāk gribējis galu sevim darīt.

Te pašā tai brīdī — kur gadījies, kur ne — pieradies viens kungs, vaicādams: ko šis tur veŗoties? Tā un tā — šis izstāstījis — "meklēju stiprāku zaru un gribu kārties. Lielskungs solās pērt, ka nevaru tik daudz putnu sašaut, cik viņam vajadzīgs."

"Blēņas!" svešais kungs smējies, "es gādāšu, ka tev putni paši nāks klāt, ja tikai apsolies pēc deviņiem gadiem ar mani šauties. Nolīgsim tā: ja tu mani nošausi, tad esi brīvs; ja es tevi nošauju, tad tava dvēsele pieder man."

Nu medinieks domājis, domājis, beidzot nodomājis: jāmirstot šim šā, vai tā, tad labāk padošoties velnam un nodzīvošot tos deviņus gadus kā pats kungs.

Un tā abi nolīguši un medinieks parakstījis līgumu ar paša asinim.

Tūliņ no tās dienas mediniekam veicies ar putniem tik labi, ka katru nedēļu aiznesis vajadzīgo skaitu muižai, bet vēl ļoti daudz — dzeramās naudas tiesai — pārdevis Rīgā. Bet kad tie deviņi gadi gājuši drīz uz beigām, tad gan medinieks palicis jo dienas bēdīgāks. Nedzēris vairs ne brandvīna, nepīpējis tabakas — jāsaka, staigājis kā nāves palieks apkārt. Kad beidzamo reizi ar putniem aizbraucis uz Rīgu, tad arī tas namnieks, kam arvienu putnus bija pārdevis — nomanījis, ka šam kas sirdi spiež; viņš apvaicājies, kas šam par bēdām esot.

Tā un tā — medinieks izstāstījis galu no gala. Namnieks pasmējies: ja tik vien tās vainas, tad vēl neesot nemaz ko bēdāties. Viņš iedošot vienu šāvienu sudraba skrošu un ar tām šis velnu nošaušot; bet lai tikai šis pirmais vien nekāp(j)ot kokā. Pēc toreizējās norunas šāvējam bijis jāstāv lejā, šaujamam jāsēd kokā. Lai liekot velnam papriekšu kāpt. Un tad vēl — pirmajā šāvienā lai liekot tās pašas svina skrotis, otrajā lai pieliekot jau vienu sudraba skroti klāt, bet trešajā lai liekot visas sudraba.

Labi, medinieks pateicies un aizbraucis uz māju.

Otrā dienā bijis jāiet šauties. Aizgājis pie velna krustceļa — velns smiedamies pretim: kuŗā kokā šis gribot kāpt?

Medinieks atbildējis, šis vakar vakarā tikai no ceļa pārnācis, šodien esot tāds gurdens, lai velns kāpjot papriekšu kokā. Labi, velns uzkāpis un šis nu sācis šaut.

Pēc pirmā šāviena velns tikai pasmējies; bet pēc otrā jau saķēris sānus. Medinieks prasījis, kas tur esot, ka šis sānus raugot. Velns atbildējis, simtkāje iekodusi. Trešo reizi kā šāvis ar sudraba skrotim vien, tad tikai pelni vien pa egles zariem izputējuši.

Tā medinieks ticis no velna vaļā.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox