Pērkons vajā velnus

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search
Comments: Veci ļaudis vēl šo baltu dienu saka: "Lai papriekšu nopeŗas Māŗa, tad jau gan izpērsimies diezgan." L. P.


Pērkonam bijis ienaidnieks Jods. Jods no viņa baidījies un tā visur slapstījies: gan ēkās, gan kokos, ūdeņos un citur, ka Pērkonam bijis gŗūti viņu atrast un sodu nodot. Reiz vecs vīriņš kurinājis pirti. Te — kur gadījies, kur ne — no krūmiem iznācis liels, melns vīrs ar gaŗu bārdu un spīdīgām acim. Lielais vīrs lūdzis pirtskuri, lai laižot viņu pirtī sasildīties un pārgulēt, pie kam noteicis, ka labi viņam iešot, kad viņš to modināšot, pirms negaiss tuvošoties.

"Sildies, sildies, kamēr Māŗa pērsies!" pirtskuris atteicis. Acumirklī sacēlies biezs, melns mākonis padebešos. Mākonī tupējis mazs, vecs vīriņš ar sirmu bārdiņu un ugunīgām acim. Rokās tas turējis un berzējis lielu, ugunīgu milnu. Pirtskuris, to redzēdams, sācis baiļoties un gribējis iet lielo vīru modināt. Pērkons saucis: "Ko tu dari?" — "Kurinu pirti, lai vakarā Māŗa peŗas!" pirtskuris atteicis bailīgi. Tiklīdz pirtskuris izsaucis Māŗas vārdu, te it nejauši izšāvies lielais vīrs pa pirts lodziņu ārā. Acumirklī nozvēlies gaŗš zibins — rūcis briesmīgi un ugunīgā milna trāpījusi lielo vīru. Te arī mazais vīriņš stāvējis pirtskurim blakus un sacījis: "Labi, ka man pateici, ka še Māŗa peŗas, citādi es viņu būtu saārdījis lupu lupās — esmu Pērkons un meklēju savu ienaidnieku Jodu veselus trīs gadus un nu taču pēdīgi viņu atradu. Uzgriez pirts lodziņam krustu, tad Jods neies iekšā un es arī šo Māŗas svētumu sargāšu." To sacījis, Pērkons rūkdams pacēlies mākonī.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox