Pērkons vajā velnus

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Kādu versti no Gaujas tilta lejup, mazu gabaliņu no Gaujas kalna malā, atronas Velna ala jeb Velna kambaris. Pie zemes ir ala, varbūt kādu asi platumā un asu trīs gaŗumā, bet augšā tā savelkas čukurā. Iekšpusē ala pa priekšu iet taisni, tad pagriežas pa labi roki. Turpat iekšpusē izverd mazs avotiņš, kam senos laikos bijis liels dziedinātāja spēks katrai kaitei. Tādēļ arī vectēvi esot ziedojuši šam avotiņam naudu. Lielās alas dibinā ir mazāks alas sākums, pa kuŗu cilvēks varētu tikko ielīst. Senos laikos šajā alā, pilnā mierā velns esot dzīvojis ilgus laikus. Reiz velns apkaitinājis Pērkona tēvu. Tas dzinies viņam pakaļ un panācis, kad velns patlaban gribējis alā doties. Pērkons spēris, bet pašu velnu nava ķēris, tikai krietnu gabalu no klints nospēris. Velns manījis, ka še viņam miera tā kā tā nebūs, un tādēļ atstājis savu līdzšinējo mitekli. Pa mazo alu lienot varot sasniegt telpas, kuŗās velns dzīvojis: tur stāvot apklāts galds un pie sienas gulta, kuŗā velns gulējis. Tikai neviens nevarot tur ilgāki uzturēties, jo apakšā esot pagrabs un šai pagrabā velns važām esot piekalis viņa rokās kritušās dvēseles. Šīs dvēseles trokšņojot, lūgdamās, lai atpestījot. Velns bīdamies, ka tomēr kāds drošsirdīgs neatgadās, kas uzņemtos šo atpestītāja darbu, pielicis savu uzticamāko kalpu par sargu, lai tas uguni izpūš, ja kāds alā ietu un ar uguni ko meklētu. (Uguns pūtējs alā gan laikam ir caurvējš, jo domājams, ka alai arī otrs gals ir vaļā.) Alai katrā pusē ir dīķis. Labās puses dīķi sauc pār Aukstuma dīķi, jo tā ūdens arvienu auksts.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox