Pērkons vajā velnus

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Seces pagastā, Kampānu ciemā, mazā mājiņā dzīvojis skroderis ar savu sievu. Reic sācis stipri lietus līt. Skroderiene bijusi viena pati mājā. Viņai bijušas izvelētās drēbes žāvējamas. Nodomājusi to uz klēts augšas sakārt. Domāts, darīts. Uzkāpusi uz klēts augšas un sākusi vešu kārt. Lietus gāzis kā ar spaiņiem un pērkons graudis briesmīgi. Palicis ļoti tumšs. Dzirdot piepēži, ka kāds pa trepēm kāpjot, ka čīkstot vien. Domājusi, ka tas jau būšot vīrs. Piepēži tāds spalvains uzklupis, sācis mocīt un žņaugt. Zibenis krustām viem šķēlis apkārt. Sieviņa nāves bailēs izsauksies: "Ak, Dievs!" Tikko šos vārdus izteikusi, spalvainais kā kūlenis pa trepēm novēlies, — nobrikšķējis — vien. Velns vēlies un aizvēlies uz tuvējo kaimiņu riju un nozudis. Pēkšņi briesmīgi nodārdējis. Pērkons iespēris rijā un rija nodegusi.

No Kampānu ciema netālīt ir purvs. Purva vidū liels, liels apsūnojis akmenis. Uz tā akmens bieži vien pa dienvidiem redzēta meita sēžot un matus sukājot. No tās reizes, kad pērkons rijā iespēris, tā vairs neesot redzēta.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox