Dvēsele iziet no cilvēka maza dzīvnieka veidā

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Reiz dzīvājis viens puisis, kas bijis mēnessērdzīgs: viņš staigājis pa naktim apkārt, un ja gadījies pieguļā gulēt, tad paņēmis maisu un iedams vilcis pa zāli līdz. Tikai uz rīta pusi aizgājis gulēt. Reiz puisis ar saimnieku nogājuši zem nolūzuša bērza stumbena un likušies uz ausi. Puisis drīzi iemidzis, un krācis kā vēja sudmalas, bet saimnieks nevarējis tik drīz iemigt un, tāpat gulēdams, skatījies zālē. Te puisim no apakšas izlīdusi pelīte un iet uz stumbena pusi, bet ceļā tai gadās spainis, kas bijis paņemts zirgu dzirdīšanai. Viņa uzrāpusies uz spaiņa un pārgājusi par to saišķi, nokāpusi otrā pusē zemē un ielīdusi zem stumbena zemē. Pēc maza laiciņa saimnieks skatās: atkal pele izlien no stumbena apakšas un iet pa to pašu ceļu atpakaļ. Šis gribējis peli saķert un tādēļ drusku paskurinājis spaiņa saišķi, tak pele noturējusies un tā nenoķēris. Palīdusi atkal puišam zem sāniem. Bet kolīdz tas noticis, tā puisis uzmodies un stāstījis, kādu šis sapni redzējis. Šis esot gājis pa pasauli ceļot un iegadījies iet par lielu upi, kuŗai ļoti šaurs tilts bijis, pārgājis par upi un iegājis ļoti greznā pilī, kas bijusi līdz pusei ar zeltu pilna. Šis gribējis gan no tā zelta paņemt, bet tur bijuši tik lieli gabali, ka nevarējis pacelt. Nu gribējis steigties uz māju, lai brauc ar zirgiem pakaļ, bet par upi ejot tilts tā sācis līgoties, kā tik, tik ar lielām mokām ticis pāri. Saimnieks toreiz nekā neteicis, bet otrā dienā atnācis ar lāpstu un cirvi un ņēmis stumbenu cirst nost. Tad vēl zem celma drusku paracis un izcēlis veselu podu zelta, bet puisis no tās reizes palicis vesels no mēnešsērdzības.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox