Dvēsele iziet no cilvēka maza dzīvnieka veidā / Die Seele verlässt den Menschen in der Gestalt eines kleinen Tieres

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Source
About subject(s)
About topic(s)
About place(s)
Original metadata:
Collector
Informant(s)
Place of recording Vecumnieki
Year of recording
Age of informant
Other publications
Comments
Latviski (edit) Deutsch (edit)
Netālu no Vecmuižas atronas Rešiņa muižiņa. Klaušu laikos tur bijis viens liels runātājs par vagāru, pēc tautības vācietis. Pats muižas īpašnieks bijis bargs un ciets, kā jau visi tā laika kungi; vagārs turpretī lēns, žēlīgs un mīlīgs: ar darbiniekiem tas apgājies ļoti mīlīgi, un tas muižas kungam nepaticis. Tas viņu būtu padzinis sen, bet vagārs pratis arī ar viņu apieties ļoti tīkami. Viņš zinājis tam stāstīt it par visu, arvienu ko jaunu. Muižas kungam tas izlicies ērmoti, tas apņēmies izpētīt, kur vagārs ņem tik daudz dažādo nostāstu. Kādas dienas pagājušas, kungs vagāram sekojis visur, bet neko nav varējis ievērot, jo vagārs dzīvojis pilnīgi vienkārši; no rītus piecēlies, padarījis dažus mājas darbus un gājis apskatīt strādniekus, diendusas laikā gājis atdusēties savā mazajā puķu dārziņā. Vienā dienā muižas kungs gribējis pārliecināties, vai vagārs patiesi guļot, tādēļ klusām ielīdis dārziņā un nogājis līdz tai ābelei, zem kuŗas vagārs atdusējies. Tanī pašā brīdī no augšpēdus guloša vagāra mutes izskrējusi pele un aiztecējusi pa dārzu projām. Muižas kungs nav vairs gribējis ticēt savām acim, tādēļ piesteidzies pie vagāra un sācis to modināt; bet brīnumi — vagārs bijis nedzīvs. Kungs atstājis nomirušo vagāru turpat un steidzies modināt tā sievu, kas gulējusi klētī. Kad sieva atsteigusies, tad vagārs cēlies pašlaiku augšā. Sieva gan nobrīnījusies par kungu un kungs atkal par vagāru, bet runāts nekas neticis. Vagārs no tās dienas kādu nedēļu vairs negājis dārzā gulēt, bet gulējis istabā. Tomēr pēc kāda laiciņa kungs pamanījis atkal vagāru ejam gulēt dārziņā. Nu tas steidzies pie gulētāja. Arī šoreiz izskrējusi pele no gulētāja mutes. Nu kungs nav vis vairs steidzies sievu modināt, bet apgriezis vagāru uz mutes un gaidījis, kas notiks. Pēc neilga laiciņa pelīte atgriezusies atpakaļ un palikusi pie vagāra stāvam, tad apskrējusi pāri reizes tam apkārt un aiztecējusi projām. Pēc kāda brīža ta vēl reizi atgriezusies un, atrazdama vagāru turpat uz mutes guļam, aizsteigusies un neatnākusi vairs. Vagāru iznesuši kā līķi no dārza. Otrā dienā pelīte vēl esot dārzā redzēta, bet pēc vagāra paglabāšanas tā pazudusi uz kādu laiku; vēlāku tā parādījusies atkal — īpaši muižas kungam, līdz pēdīgi pazudusi pavisam. Nicht weit von Vecmuiža befindet sich das Rešiņš-Gut. In dem Zeiten der Fronarbeit war da ein gresprächiger Vogt deutscher Herkunft. Der Gutsbesitzer selbst war ein strenger und harter Mann, wie alle Herren in jener Zeit; der Vogt hingegen war gutmütig, milde und freundlich. Der ging mit den Arbeitern sehr gütig um, und das missfiel dem Herrn. Er hätte ihn schon längst fortgejagt, aber der Vogt verstand auch mit ihm sehr geschickt umzugehen. Er wusste ihm alles Mögliche zu erzählen, immer wieder etwas Neues. Dem Gutsherrn dünkte das merkwürdig, er nahm sich vor nachzuforschen, woher der Vogt seine Geschichten habe. Einige Tage danach folgte er dem Vogt überall hin, konnte aber nichts beobachten, da der Vogt ganz einfach lebte. Morgens stand er auf, verrichtete einige Tagesgeschäfte und ging, nach den Arbeitern zu sehen und um die Mittagszeit ging er, um in seinem kleinen Blumengarten ein Schläfchen zu halten. Und um ebendiese Zeit schlüpfte aus dem Munde des rücklings ausgestreckten Vogtes eine Maus und lief durch den Garten davon. Der Gutsbesitzer wollte seinen Augen nicht trauen, deshalb eilte er zum Vogt und versuchte ihn zu wecken, aber oh Wunder! der Vogt war ohne Leben. Der Herr ließ also den Toten liegen und eilte dessen Frau zu wecken, die auf dem Speicher schlief. Als die Frau hingelaufen kam, da erwachte der Vogt gerade. Die Frau wunderte sich zwar über den Herrn und der Herr über den Vogt, aber keiner äußerte ein Wort. Der Vogt ging in den nächsten Tagen nicht mehr in den Garten schlafen, sondern ruhte in der Stube. Nach kurzer Zeit aber bemerkte der Herr, dass der Vogt wieder in den Garten schlafen ging. Er begab sich eilends zum dem Schläfer: auch diesmal lief eine Maus aus seinem Munde. Jetzt ging er aber nicht wieder, die Frau zu wecken, sondern kehrte den Vogt auf den Mund und wartete, was sich weiter begeben würde. Nach einer kurzen Weile kehrte die Maus zurück und blieb beim Vogt stehen, dann umkreiste sie ihn einige Mal und lief zuletzt davon. Nach einem Weilchen kehrte sie nochmals zurück, aber, da sie ihn auf dem Munde liegend fand, lief sie davon und kam nicht wieder zurück. Den Vogt trug man als Leiche aus dem Garten. Am folgenden Tage soll man die Maus noch einmal im Garten gesehen haben, aber nach dem Begräbnis des Vogtes verschwand sie für einige Zeit; später zeigte sie sich noch einmal und zwar dem Gutsherrn, bis sie zuletzt für immer, verschwand.
Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox