Dvēsele iziet no cilvēka maza dzīvnieka veidā

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Netālu no Vecmuižas atronas Rešiņa muižiņa. Klaušu laikos tur bijis viens liels runātājs par vagāru, pēc tautības vācietis. Pats muižas īpašnieks bijis bargs un ciets, kā jau visi tā laika kungi; vagārs turpretī lēns, žēlīgs un mīlīgs: ar darbiniekiem tas apgājies ļoti mīlīgi, un tas muižas kungam nepaticis. Tas viņu būtu padzinis sen, bet vagārs pratis arī ar viņu apieties ļoti tīkami. Viņš zinājis tam stāstīt it par visu, arvienu ko jaunu. Muižas kungam tas izlicies ērmoti, tas apņēmies izpētīt, kur vagārs ņem tik daudz dažādo nostāstu. Kādas dienas pagājušas, kungs vagāram sekojis visur, bet neko nav varējis ievērot, jo vagārs dzīvojis pilnīgi vienkārši; no rītus piecēlies, padarījis dažus mājas darbus un gājis apskatīt strādniekus, diendusas laikā gājis atdusēties savā mazajā puķu dārziņā. Vienā dienā muižas kungs gribējis pārliecināties, vai vagārs patiesi guļot, tādēļ klusām ielīdis dārziņā un nogājis līdz tai ābelei, zem kuŗas vagārs atdusējies. Tanī pašā brīdī no augšpēdus guloša vagāra mutes izskrējusi pele un aiztecējusi pa dārzu projām. Muižas kungs nav vairs gribējis ticēt savām acim, tādēļ piesteidzies pie vagāra un sācis to modināt; bet brīnumi — vagārs bijis nedzīvs. Kungs atstājis nomirušo vagāru turpat un steidzies modināt tā sievu, kas gulējusi klētī. Kad sieva atsteigusies, tad vagārs cēlies pašlaiku augšā. Sieva gan nobrīnījusies par kungu un kungs atkal par vagāru, bet runāts nekas neticis. Vagārs no tās dienas kādu nedēļu vairs negājis dārzā gulēt, bet gulējis istabā. Tomēr pēc kāda laiciņa kungs pamanījis atkal vagāru ejam gulēt dārziņā. Nu tas steidzies pie gulētāja. Arī šoreiz izskrējusi pele no gulētāja mutes. Nu kungs nav vis vairs steidzies sievu modināt, bet apgriezis vagāru uz mutes un gaidījis, kas notiks. Pēc neilga laiciņa pelīte atgriezusies atpakaļ un palikusi pie vagāra stāvam, tad apskrējusi pāri reizes tam apkārt un aiztecējusi projām. Pēc kāda brīža ta vēl reizi atgriezusies un, atrazdama vagāru turpat uz mutes guļam, aizsteigusies un neatnākusi vairs. Vagāru iznesuši kā līķi no dārza. Otrā dienā pelīte vēl esot dārzā redzēta, bet pēc vagāra paglabāšanas tā pazudusi uz kādu laiku; vēlāku tā parādījusies atkal — īpaši muižas kungam, līdz pēdīgi pazudusi pavisam.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox