Dvēsele iziet no cilvēka maza dzīvnieka veidā

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Pie viena saimnieka dzīvājusi māte ar meitu. Māte bijusi bure, bet meita par mātes gaitām nekā nezinājusi. Māte bieži vien tā savādi darījusies. Viņa iegūlusies gultā un lūgusi velnu, lai viņas dvēseli pataisa par putniņu. Tad mātei no mutes izskrējis mazs putniņš un aizlaidies. Māte tikmēr no gultas necēlusies, kamēr putniņš atkal ieskrējis istabā, tad tas tūliņ pazudis pie gulētājas un tā drīz vien cēlusies augšā.

Reiz ziemā māte jau laikus iegājusi gultā, bet meita palikusi vērpjot. Naktī pie loga grabinājies mazs putniņš, bet meita nelaidusi putniņu iekšā, jo viņa nezinājusi, ka putniņš ir mātes dvēsele.

Kad meita no rīta uzcēlusies un modinājusi māti, tad tā vair necēlusies. Meita sākusi vaimanāt, ka māte nomirusi, bet saimnieks mātes niķus zinājis. Tas apgādājis uz ātrāko zārku, māti zārkā iekšā, vāku virsū un uz klētiņu prom. Meitai viņš nelaidis zārkam vāku nocelt. Klētiņā uz zārka vāka tupējis mazs putniņš.

Bēŗu dienā māti aizveduši uz kapsētu. Bet kapu kambarī meita gribējusi vēl pēdīgo reizi uz nomirušo māti paskatīties un zārkam nocēluši vāku, lai gan saimnieks nav gribējis, ka zārkam vāku noceļ. Uzreiz kapu kambarī ieskrējis mazs putniņš un pazudis pie līķa. Māte nu cēlusies augšā un teikusi: "Nu jūs mani gribējāt dzīvu aprakt."

Neviens nekā neteicis. No tās reizes māte nekad vairs ar velnu netinusies un līdz nāvei dzīvājusi godīgi.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox