Veļi kapsētā

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Nomira vienai saimniecei Žeimes apgabalā krustmeita, bārenīte, kas pie viņas dzīvoja. Vienu dienu, kad saimniece pirmās asaras labās krustmeitas dēļ jau bija izraudājusi, atnāk krustmeita pie viņas, ģērbusies tanīs pašās baltajās drānās, kuŗās viņu apbedīja, un izskatās tīri kā dzīva, pat sārtiem vaigiem. Tā nu šī atnāk, vai pareizāki: rodas, kā no gaisa nokritusi savai krustmātei priekšā, un lūdzas, lai palienot sietiņu. "Kam tev, meita, sietiņa?" saimniece teica, "tik liels laiks, ka jau dusi zemes klēpī." Bet krustmeita lūdzas: "Dod tikai, memmīt', rītu mums lieli svētki — pasijāšu miltus pīrāgiem." Saimniece padod sietiņu un viņas viešņa pazūd. Otru dienu krustmeita sietiņu atkal atnes, pateicas par palienējumu un iedod saimniecei smilšu plācenīti, lūgdama, lai paraugot viņu svētku pīrāgu. Arī no sietiņa redzams, ka ar to smiltis sijātas. Saimniece pīrāgu paņem, bet nu ņemas prašņāt, kas par svētkiem šodien. Krustmeita arī nekā neslēpj, viņa stāsta: "Tu zini, šodien kaimiņos bēres." "Zinu!" "Labi! Mironi paglabās tepat mūsu kapos. Bet to jau arī zināsi: veļiem tāds ieradums, ka tie katru jaunu biedru, ko ved uz viņu kapiem, saņem ar lielu godu. To no kaimiņiem, kā jau teicu vedīs uz mūsu kapiem un tāpēc mums šodien svētki."

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox