Veļi kapsētā

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Par Rudbāržu Miroņu kalnu (netālu no Rudb. Lenu lielceļa) stāsta šādu teiku. Lielajos mēŗu laikos šinī kalnā miroņus paglabājuši vairāk kārtām vienu uz otras; jo paša pagasta mirušos vien nerakuši, veduši arī no citurienes un daudzi esot aprakti bez zārka, tikai kādā drēbes gabalā ietīti — kā jau mērī, kad pulka mirst. Reiz granti rokot, esot uzrakuši daudz kaulu un koku gabalu.

Reiz viens vecītis naktī gājis gar Kapu (Miroņu) kalniņu un redzējis visu kalniņu ugunim apgaismotu. Paskatījies labi: bijuši daudz miroņu un katram mironim degoša svece rokā — miroņi, lūk, tonakt kāzas svinējuši. Vecītis noskaitījis tēva reizi un gājis tālāk, bet uguntiņas arvienu vēl mirdzējušas, lēkādamas uz augšu, uz leju.

Arī daži citi tur šādus, tādus ērmus redzējuši: cits sunīti, cits kādu melnu lietu, kas augdama izaugusi siena kaudzes lielumā un ko neko.

Un tad atkal par Berķa valku stāsta, ka tur medinieks ar divi suņiem naktīs redzēts; dažreiz atkal suņus vien dzirdējuši rejam. Šis medinieks ar saviem suņiem esot senākais Rudbāržu mežkungs Berķis, kas tai vietā dusmās pats sevi nošāvies (papriekšu nošāvis savus abus suņus un tad gāzis pats sev virsū). Viņš esot bijis gatavs velns, šis Berķis; mežsargi, tie nekur nevarējuši glābties no viņa. Un tā arī tai dienā tik briesmīgi saskaities uz mežsargiem, ka dusmās pats nogalinājies. Viņu aprakuši turpat kur nošāvies: katrā pusē nolikuši nošautos suņus, pašu vidū un tad uzstādījuši trīs egles kapam. Vidus eglei vēl šodien iecirsts krusts redzams — tur guļot pats Berķis apakšā, kas pa naktim nākot laukā spokoties.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox