Veļi kapsētā

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Nūmyruse krystmeita atguoja pi sovas krystmuotes un stuosta, ka reit jīm byuškūs bēres. "Ai, meitiņ!" krystmuote īsasauce, "maņ ar gribīs redzēt jyusu svātkus, vai navari maņ pasaceit, kuo tū lai izdaru?" — "Tys moza līta. Jo redzēsi nabašnīku vadūt, tod izkuop iz istobys augšā un skotīs pa lūdzeņu, tad redzēsi. Tykai, ja īsaviersi kū jūceigu, nasasmej. Mes, lai svātki byutu leli, juosim kotrs uz sova lūpa. Tuodēļ savaldi smīklus un nasasmej, tad redzēsi." Tuo sacēja krystmeita un nūzuda turpat uz vītas, kuo zemī īleida. Ūtrā dīnā krystmuote, kuo pameta acs uz lelceļu, īsavēre bērinīkus braucūt. Uotri jei izkuope iz istobys augšas un skotuos. Un kū jei redz? Bērinīki varbyut beja divi versti nū kopim, ka tur izacēla sovuoduoka burzekņa. Acumirklī vēluok pasaruodēja uz ceļa, vīns juodams iz vērša, cyts iz vucina, cyts iz uoža, tod iz gūvis, vuškys, kozys, cyukys, zūsis, peilys, vystas u.t.t. Vysa lela burzekņa īt pamozom, tūmār steidzas uz prīšku. Kurs bērinīks sasnādz rotus, tys palaiž sovu juojamū un sāstas rotūs. Jau roti pilni, jau sāstas zyrgam mugurā, tur jau ir pylns, — keras pī pajyuga. Jau vysi sasakēra, ka zyrgs tikkū spēj vilkt, te pījuoja vēl kuods iz klyba gaiļa. Tovu jūku! krystamuote suoka smītīs: "Vai tev nabeja iz cyta kuo juot, ka klybs gaiļs." Te uzreizes nūzuda mirūņi ar visim juojējim juos ocu prīškā. Nū tuok raizes krystameita vairs nasaruodēja, un krystamuote gon prūmēja, dvēseļu bēres vairs naredzēja.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox