Veļi kapsētā

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search
Comments: M. E. Bērziņš no Umurgas piesūtījis Lerchim-Puškaitim teiku, kur "trīs gaŗi balti miroņi, gar zemi veldamies", dodas no kapsētas pieguļniekiem virsū, kas nu no bailēm aizbēg projām (LP, VII, I, 127, 11). P. Š.


Reiz vēlā rudens naktī viens malēnietis braucis no Rīgas pa Pliskavas lielceļu un Skujenes krogā gribējis zirgu ēdināt; bet tur bijis dikti pilns un tādēļ braucis līdz Mālu krogam. Bet nu sacēlusies tik bieza migla, ka nevarējis ne zirga saredzēt ilksīs. Braucis, braucis — piebraucis pie Krusta kalna, te uz reizi viss ceļš palicis gaišs un nu daudz, daudz miroņu nākuši no kapsētas ārā un sēdušies malēnietim ratos. Viens mironis vēl, jauna meita, iesēdusies pat klēpī viņam un gribējusi mutes dot; šis, zināms, to neatļāvis un nu ar kūju sācis miroņus sist un gaiņāt, lai ietu projām; bet jo vairāk sitis, jo vairāk nākuši klāt, tā kā citi jau sēdušies šim uz galvas, uz pleciem, kur nekur, jo ratos vairs nebijis telpas. Ilgu laiku nabadziņš tā nomocījies, kamēr tad gailis tuvējās mājās iedziedājies un miroņi klupdami skrējuši kapsētā atpakaļ, saukdami: "Uz elli, uz elli!"

Reiz atkal viena Skujienes saimniece braukusi ap pusdienas laiku Krusta kalnam gaŗām un piekalnē zirgs piepēži apstājies, ka negājis ne soļa. Ne cik ilgi saimniece redz: zirgam pie galvas gadījies tēviņš ar vistas kājām, varžu rokām un noturējis zirgu pie apaušiem. Saimniece izlēkusi no ratiem un dzinusi ar pātagu ķēmu nost; bet šis, nebēdnieks, gājis pie ratiem un sācis pa ceļu izmētāt, ko vien ratos aizgrābis. Kā nu saimniece steigusies ar pātagu tur atdzīt, tā šis ratiem par otru pusi atkal atpakaļ pie zirga. Par laimi drīzumā braucis ceļa vīrs un tas tad saimnieci atsvabinājis no briesmām.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox