Veļi kapsētā / Die Manen (Veļi) auf dem Friedhof

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Source
About subject(s)
About topic(s)
About place(s)
Original metadata:
Collector
Informant(s)
Place of recording Vilce
Year of recording
Age of informant
Other publications
Comments
Latviski (edit) Deutsch (edit)
Citreiz bijušas pie Jēkuļu kapiem mājas, sauktas Jēkuļi. Pēc šām mājām tad arī minētie kapi iesaukti par Jēkuļu kapiem. Tā kā mājas stāvējušas jo klātu pie kapiem, tad arī māju ļaudis varējuši ap pusnakti redzēt, kā miroņi, baltās drānās ģērbti, ar grāmatām rokās, stāvējuši katrs pie sava kapa un dziedājuši tik lauki kā eņģeļi. Varējuši dažu reizi pat no meldijas noprast, kāda dziesma tā esot, un vecais saimnieks paņēmis no plaukta dziesmu grāmatu, parādījis ikkuru dziesmu, ko mironi dzied, un pats lēnām līdz dziedājis.

Reiz viena Jēkuļu sieva, tā ap pašu pusdienas vidu, sēdējusi pie istabas saulītē un zīdījusi savu bērniņu. Te uz reizi tā izdzird kapos tik jaukas, mīlīgas dziesmas, ka nevar saprast, vai cilvēki, vai eņģeļi tās dzied. No jaukām dziesmām tā bijusi tā aizgrābta, ka sēdējusi, jāsaka, kā piesieta, un asaras pašas no sevis sākušas ritēt. Arī bērniņš klausīdamies iemidzis tik maigi, tik mierīgi. Beidzot tā gājusi saukt saimnieku, lai arī tas nāktu jaukās dziesmas klausīties un lai ejot jel apskatīties, kas tur kapos notiekot. Saimnieks izgājis ārā paklausīties un tad teicis: "Ļauj, lai dzied! — tie mūsu pašu brāļu, māsu gariņi."

Früher gab es in der Nähe des Jēkuļi-Friedhofes einen Bauernhof, der der Jēkuļi-Hof genannt wurde. Nach diesem Bauernhof war denn auch der Friedhof benannt worden. Da das Bauernhaus sich ganz in der Nähe des Friedhofs befand, konnten die Bewohner des Hofes gegen Mitternacht sehen, wie die Toten, weiß gekleidet, mit Gesangbüchern in der Hand vor ihren Gräbern standen und so lieblich wie die Engel sangen. Mitunter konnte man nach der Melodie erraten, welches Lied sie gerade sangen. Da nahm der alte Bauer das Gesangbuch vom Wandbord herunter, zeigte den anderen das Lied, das die Toten sangen, und sang selbst leise mit.

Einmal saß eine der Frauen des Jēkuļi-Hofes um die Mittagszeit vor dem Haus in der Sonne und stillte ihr Kindchen. Auf einmal hörte sie ein so liebliches Singen, das von dem Friedhof herkam, dass man nicht unterscheiden konnte, ob es Menschen oder Engel waren, die da sangen. Sie war von dem schönen Singen so ergriffen, dass sie wie angeschmiedet sitzen blieb. Die Tränen rollten ihr die Wangen herunter. Auch das Kindchen war beim Zuhören sanft und ruhig eingeschlafen. Schließlich rief sie den Bauer, er möchte doch auf den Friedhof gehen und nachsehen, was dort los sei. Der Bauer kam aus dem Haus, hörte eine Weile zu und sagte dann: "Lass sie nur singen, es sind ja unsere Brüder, die Geister!"

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox