Veļi kapsētā

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Citreiz bijušas pie Jēkuļu kapiem mājas, sauktas Jēkuļi. Pēc šām mājām tad arī minētie kapi iesaukti par Jēkuļu kapiem. Tā kā mājas stāvējušas jo klātu pie kapiem, tad arī māju ļaudis varējuši ap pusnakti redzēt, kā miroņi, baltās drānās ģērbti, ar grāmatām rokās, stāvējuši katrs pie sava kapa un dziedājuši tik lauki kā eņģeļi. Varējuši dažu reizi pat no meldijas noprast, kāda dziesma tā esot, un vecais saimnieks paņēmis no plaukta dziesmu grāmatu, parādījis ikkuru dziesmu, ko mironi dzied, un pats lēnām līdz dziedājis.

Reiz viena Jēkuļu sieva, tā ap pašu pusdienas vidu, sēdējusi pie istabas saulītē un zīdījusi savu bērniņu. Te uz reizi tā izdzird kapos tik jaukas, mīlīgas dziesmas, ka nevar saprast, vai cilvēki, vai eņģeļi tās dzied. No jaukām dziesmām tā bijusi tā aizgrābta, ka sēdējusi, jāsaka, kā piesieta, un asaras pašas no sevis sākušas ritēt. Arī bērniņš klausīdamies iemidzis tik maigi, tik mierīgi. Beidzot tā gājusi saukt saimnieku, lai arī tas nāktu jaukās dziesmas klausīties un lai ejot jel apskatīties, kas tur kapos notiekot. Saimnieks izgājis ārā paklausīties un tad teicis: "Ļauj, lai dzied! — tie mūsu pašu brāļu, māsu gariņi."

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox