Veļi baznīcā

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

"Toreiz, kad es tāds puika biju Vircavniekos, tiklīdz kāds mirējs beidza elpot (izdzisa) — atvēra logu, lai dvēselīte tiek laukā, Tāpat arī ticēja, ka pret kapiem zārks paliekot smagāks: miroņi nākot pretim un sasēžoties zārkam virsū, lūk, tādēļ tas smagums ceļoties — tā viņi toreiz runāja."

Jānis Rūtentāls (džūkstenieks) atkal stāstīja: "Bet miroņiem savā reizē kāzas lai esot bijušas. Un kā jau nu pa vecam kāzās vairāk jāšus jājuši, tā arī tad miroņi kājām negājuši: cits jājis zirgu (tādi, kas šinī dzīvē zirgus mīlējuši, labi turējuši), cits jājis kazu (tādi, kas šinī dzīvē ķildīgi bijuši), cits jājis cūku (tādi, kas šinī dzīvē cūcīgi bijuši) un kā nekā. Reiz viena sieviņa dabūjusi tādus miroņu kāziniekus redzēt. Vienās mājās nomiris puisis, otrās meita gandrīz vienā pašā dienā — kā nu kādreiz gadās. Bet mirušais puisis un mirusī meita bijuši saderinājušies, drīzumā kāzas būtu svinējuši. Nu, un tā kā šie nu nomiruši, tā viena sieviņa, tuva radiniece, gājusi Dobelē šo to bērēm iepirkt. Aiziet Dobelē — ierauga mirušo puisi. Nu tu brīnumi! šī tā kā saraujas: "Tu taču esi miris? Kā tu gadies Dobelē?"

"Esmu gan miris! Bet tai un tai dienā, tai un tai laikā laulās manu dvēseli ar manas brūtes dvēseli Džūkstes baznīcā: kamēr tas nav noticis, mēs varam vēl pa zemes virsu izstaigāties. Un ja tu varbūt vēlies redzēt, kā mūsu kāzinieki mūsu pavadīs, tad iezodzies tai laikā Džūkstes baznīcā, uzkāp tornī un skaties pa torņa lodziņiem; tikai to ievēro smalki: kaut tevi neviens cits dzīvs cilvēks tur nepamanītu un kaut tu par mums nebūtu ne brīnījusies, ne smējusies!"

Labi, atnāk tā diena. Sieviņa jau agrā, agrā rītā sēž tornī. Ne visai ilgi — nāks dvēseļu kāzinieki: brūtgāns ar brūti pa priekšu skaistos, skaistos apģērbos, citas dvēseles atkal jāj pakaļ: cita uz zirga, cita uz govs, cita uz kazas, cita uz aitas, cita arī uz bezdelīgas; bet viena jāj cūku un tā nu nemaz panākt citas. Are, kā jau cūkai tāda paraša: paiet, paiet soli — iegrūž degunu zemē un, ik šī nu piepēži apstājas, domā rakties, ik dvēsele cūkas mugurā saklūp uz priekšu un pa kaklu, pa galvu zemē — tā vien. Bet sieviņa par tādu klupienu drusku, drusku pasmējusies. Kā pasmējusies — viss acumirklī pazudis; nedabūjusi pašas laulības pieredzēt.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox