Veļi māžojas / Die Manen gehen herum

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Source
About subject(s)
About topic(s)
About place(s)
Original metadata:
Collector
Informant(s)
Place of recording Talsi
Year of recording
Age of informant
Other publications
Comments
Comments: Tomsone ir skolniece
Latviski (edit) Deutsch (edit)
Šis gadījums esot noticis priekš kādiem četradesmit gadiem. To man stāstīja Tamsona kundze, jo viss tas esot tad noticis, kad viņa bijusi vēl maza meitenīte. Viņas vecāki dzīvojuši tai pašā namā, ko līdz šim dēvē par Tamsona namu. Viņi esot dzīvojuši otrā galā, ne tur, kur tagadējie Tamsoni. Tas noticis no veca gada vakara ieejot jaunā gadā.

Talsos tolaik dzīvojis viens nabags, kas bijis jau labi pavecs. Vienu reizi viņš iedomājies ienākt un aplūkot, ko visi šai pieminētā namā darot un kā viņiem klājoties. Ienācis un apsēdies pie krāsns, bet bijis tāds novārdzis un savāds, nav neko runājis, kādu laiciņu pasēdējies, tad cēlies augšā un gribējis iet projām. Paņēmis vēl savu nastiņu un sācis celties augšā, te piepēži viņš nokritis gar zemi, un nav vairs cēlies augšā. Mājas ļaudis redzējuši, ka viņš vairs augšā neceļas, gājuši klāt raudzīt, kas viņam noticis, bet šis jau bijis nomiris. Pēc tam aizgājuši viņu uz kapsētu un apglabājuši.

Bez pašiem saimniekiem mājās dzīvojuši pie viņiem vēl piemītnieki. Šie piemītnieki veca gada vakarā aizgājuši no mājām projām, un citu ļaužu mājās vairs nav bijis kā tikai viena namniece. Viņa bijusi apgulusies. Te pēc kāda laiciņa viņa dzird sarunu un ienāk no āra pa durvim tā kā divi cilvēki. Viņa gan nodomā, ka piemītnieki ienākuši, tomēr nevar saprast, kā viņi tikuši iekšā, jo durvis viņa no iekšpuses aiztaisījusi. Tā viņa domājusi gulēt tālāk, bet te viņa dzird, it kā klusu bubināšanu, pēc tam viens saka: "Nez cik būs pulkstens, jāpaskatās!" Bet namniece redz pēc kāda laiciņa, ka otrā istabā viens uzrauj spičku, paskatās pulkstenī un nosaka: "Pulkstens ir viens." Pēc tam viss paliek klusu, ka nekas vairs nav dzirdams. No rīta viņa pamodusies un apskatījusies, ka mājā nav neviena cilvēka. Viņa nav varējusi saprast, kur piemītnieki palikuši. Pēc kāda laiciņa viņa dzird, ka pie loga klapē, iet laist iekšā un redz, kā iemītnieki tikai tagad pārnāk mājās. Viņa tūliņ šiem uzprasa: "Vai tad jūs nakti nebijāt mājā?" Viņi atteikuši, ka nav bijuši. Pēc tam namniece izstāstījusi, ko viņa nakti dzirdējusi, bet šie tikai brīnījušies un nav varējuši izprast, kas tur par lietu.

Bet nu ceļas liels jautājums, kas tad nu ir bijis naktī istabā, kad durvis no iekšpuses ir bijušas aiztaisītas. Sākuši domāt, ka nabags būšot nācis apskatīt savu vietu, kur viņš miris, un paņēmis arī savu draugu līdz tam parādīt. Tad mājnieki iedzinuši tai vietā naglu, kur viņš miris, no tā laika nav vairs nekas spokojies.

Diese Begebenheit soll sich vor etwa vierzig Jahren zugetragen haben. Sie wurde mir von Frau Tamsons erzählt, die damals ein kleines Mädchen war. Ihre Eltern haben in dem Hause gewohnt, welches man noch heute das Tamsonsche Haus nennt. Sie sollen aber das andere Ende des Hauses bewohnt haben, nicht aber jene Räume, in denen Heute die Tamsoni wohnen. Es ist an einem Silvesterabend geschehen.

In Talsi lebte damals ein Bettler, der schon ziemlich alt war. Einmal fiel es ihm ein, das genannte Haus aufzusuchen, um zu sehen, wie es seinen Bewohnern ging. Er kam herein und setzte sich an den Ofen, aber er war abgemagert und blass und hat nichts gesagt. Nachdem er eine Weile gesessen hatte, erhob er sich und wollte sich auf den Weg machen. Er nahm sein Bündelchen und wollte gehen, aber da fiel er plötzlich hin und stand nicht mehr auf. Als die Hausbewohner sahen, dass er nicht mehr aufstand, eilten sie herbei, um zu sehen, was ihm geschehen war, aber er war bereits gestorben. Sie schafften ihn auf den Friedhof und bestatteten ihn.

Außer den Hausbesitzern wohnten noch Leute zur Miete in ihrem Haus. Sie waren am Silvesterabend ausgegangen und es war sonst niemand zu Hause als die Hausbesitzerin allein. Sie hatte sich schlafen gelegt. Nach einer Weile hörte sie ein Gespräch zwischen zwei Menschen, die von draußen hereingekommen zu sein schienen. Sie glaubte, das seien wohl die Mieter, aber sie wunderte sich, wie sie hereingekommen sein mochten, da sie die Außentür von innen abgeschlossen hatte. Sie wollte jedoch weiterschlafen, da hörte sie auf einmal leises Flüstern, und eine Stimme sagte: "Man müsste nachsehen, wie viel Uhr es ist." Nach einem Weilchen sah die Frau, wie im Nebenzimmer ein Streichholz aufflammte. Jemand sah nach der Uhr und sagte dann: "Es ist ein Uhr." Dann wurde alles still, es war nichts mehr zu hören. Kurz darauf wurde ans Fenster geklopft: die Mieter waren heimgekommen und baten, hereingelassen zu werden. Sie fragte sie sogleich: "Wart ihr denn nicht schon vorher zu Hause?" Sie antworteten, sie seien nicht zu Hause gewesen. Nun erzählte die Frau, was sie in der Nacht gehört hatte, aber sie wunderten sich nur und konnten nicht begreifen, was das zu bedeuten hatte.

Jetzt erhob sich die Frage, wer es denn gewesen sein konnten die in der Nacht die Stube betreten hatten, obwohl die Außentür von innen verschlossen gewesen war. Sie begannen zu denken, dass der Bettler wohl zu der Stelle zurückgekehrt war, an der er sterben musste, und dass er einen Freund mitgenommen hatte, ihm die Stelle zu zeigen. Nun schlug man einen Nagel an der Stelle in den Fußboden, wo er gestorben war, und seit der Zeit spukte es nicht mehr im Hause.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox