Veļi māžojas / Die Manen gehen herum

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Source
About subject(s)
About topic(s)
About place(s)
Original metadata:
Collector
Informant(s)
Place of recording Nīca
Year of recording
Age of informant 70
Other publications
Comments
Comments: Andrejs Ritenis ir skolnieks
Latviski (edit) Deutsch (edit)
Reiz Jēkabs Ritenis bijis pagastā. No pagasta nogājis Baznīcas krogā, kur iedzēris dažas pudeles alus. Uz vakaru, saulei laižoties, gājis pa ceļu mājās. Viņš gājis pa to ceļu, kas ved no Baznīcas kroga gaŗām Reiņa kapiem uz mācītāja muižu. Uz Reiņa kapiem bija paglabāts vecpusis Ādlēris, kas pats sevi nošāvies. Ādlēris bija Ritenim labs draugs, priekš nāves vēl sadzēruši beidzamo puspudeli. Tumsai metoties, Ritenis tuvojies Reiņu kapiem, kur izdzirdis savādu rīboņu, kas bijusi līdzīga ratu grabēšanai, kas piekrauti ar dēļiem. Troksnis bijis liels. Ritenis uzgājis uz Reiņa tiltu, atspiedies pret tilta lieveni, uzpīpējis un gaidījis, kas piebrauks. Bet braucējs nepiebraucis, un grabēšana nozudusi. Pa to starpu uznākusi bieza migla, un visi Reiņa kapu koki izauguši lieli un augsti un pēc tam miglā pazuduši. Ritenis gājis atkal tālāk. Pretī Reiņa kapiem uz ceļa radies paglabātais Ādlēris. Ādlēris saķēris viņam pie rokas, apgriezis atpakaļ un teicis: "Te ir mājas!" Ne vārda nerunādami, gājuši pa ceļu atpakaļ. Ritenim iešāvies prātā: "Cik tālu es iešu ar tevi līdzi!" Kad nogājuši līdz kādam krūmam, Ritenis nomanījis, ka viņš tikko gar šo krūmu uz mājām iedams pagājis gaŗām. Ritenis saķēris krūmu un teicis: "Es vairs tālāk neiešu!" Ādlēris apstājies un paskatījies uz viņa pusi. Pēc brītiņa Ritenis paskatījies, bet Ādlēra vairs nebijis. Ritenis gājis uz mājām. Einmal musste Jēkabs Ritenis zum Gemeindehaus. Von dort kehrte er in den Kirchkrug ein, wo er einige Flaschen Bier trank. Gegen Abend, als die Sonne bereits untergehen wollte, machte er sich auf den Heimweg. Sein Weg führte ihn vom Kirchkrug am Reinis-Friedhof vorbei zum Pfarrhof der Gemeinde. Auf dem Reinis— Friedhof war der Junggeselle Ādlēris begraben, der sich erschossen hatte. Ādlēris und Ritenis waren gute Freunde gewesen, vor Ādlēris Tod hatten sie noch eine halbe Flasche zusammen geleert. Als es dunkel wurde, näherte sich Ritenis dem ReinisFriedhof. Da hörte er einen sonderbaren Lärm, der an das Rasseln und Klappern eines Wagens erinnerte, der mit Brettern beladen war. Der Lärm schien so nahe zu sein, dass Ritenis, der inzwischen die Reinis-Brücke erreicht hatte, sich gegen ihr Geländer lehnte, seine Pfeife anzündete und nun wartete, bis die Fuhre vorbeigefahren sein würde. Der Fahrer kam jedoch nicht angefahren und das Rasseln verstummte. Inzwischen hatte sich dichter Nebel ausgebreitet, die hohen Bäume des Reinis-Friedhofes waren im Nebel nicht mehr zu sehen. Ritenis setzte seinen Weg fort. Gegenüber dem Reinis-Friedhof trat ihm der verstorbene Ādlēris entgegen. Er ergriff seine Hand, ließ ihn umkehren und sagte: "Hier geht es nach Hause!" Ohne ein Wort zu sprechen, gingen sie neben einander her. Auf einmal dachte Ritenis: "Wie weit soll ich eigentlich mit dir gehen?" Als sie an einen Strauch kamen, merkte Ritenis, dass es derselbe Strauch war, an dem er vor ganz kurzer Zeit vorbeigegangen war. Er ergriff die Zweige des Strauches und sagte: "Weiter gehe ich nicht!"

Ādlēris blieb stehen und schaute ihn an. Aber nach einer Weile war er verschwunden. Ritenis ging nach Hause.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox