Veļi māžojas

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Citkuortējūs kungu laikūs vīns kungs nu Vīškalstim syuta ar sovu kolpu Bykovas kungam gruomotu. Tūreiz nu Vīškolstu leidz Bykovai beja lels, bīzs mežs, daudzi bīzuoks na tagad. Īt kolps pa mežu, meža vydā aizīt jam prīškā vīns cylvāks un suok runuotīs. Cikam tys cylvāks runoj, nūkreit zemē, par mozu laiciņu nūmierst. Kolpu apjem talda kai baiļa vīnu pašu sylā pi nūmyrušā, bet jis juo naatstuoja viers zemes; izkosa dūbi un apglobuoja ceļa molā. Apglobuojis satyktū cylvāku, jis īt tuoļuok un atīt leidz Bykovas muižai, redz: muižā sasalasējīs daudzi ļaužu. Nyu dūmoj jis: kas te taids ir nūticis? Tamā laikā muižas kungam beja nūmiris dāls. Daīt kolps pi groba — verās: guļ īškā tys pat cylvāks, kuru jis sylā apglobuoja. Nūsabreinuoja jis un sevī nūdūmuoja: "Kai tys varēja nūtikt, ka sylā apglobuotais cylvāks tyka kunga dāla grobā?" Aizīt jis uz mežu, atrūk apglobuotū cylvāku — redz: tī guļ kunga dāls. Redzi, kai Dīvs var puormainēt, vīna myrūņa vītā īlikt ūtru. Pi Dīva vyss varams!

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox