Veļi māžojas

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search
Comments: Teikās no 52. līdz 56. numuram veļi parādās dzīvnieku izskatā P. Š.


Anna Riekstiņa no Kandavas apgabala stāstīja šādu notikumu. Pie viņas dzīvojusi sieviņa ar vārdu Līze, kuŗai bijusi septiņi gadi veca meitiņa, it mīlīgs un glīts bērniņš. Līzes meitene saslimusi un pašā debesbraukšanas dienā nomirusi. Māte bērniņu ļoti mīlējusi un tādēļ no bēdām palikusi kā bez prāta. Pēc neilga laika pēc bērēm, Līze gājusi savu māsu apciemot. Kad no māsas atvadījusies, tad tā tai dāvinājusi treknu baltu sivēniņu. Mājās ejot, ceļš gājis gar kapsētu, kur Līzes meitiņa bijusi aprakta. Mātes mīlestība mudināja Līzi apmeklēt sava bērniņa kapiņu un tur noskaitīt pātarus. Pie kapa apstājusies, tā noliek maišeli ar kviecošu sivēniņu zemē, un pati, ceļos nometusies, sāk raudāt un vaimināt, runādama: "Ak mīļā, dārgā, zelta meitiņ, kad tu zinātu, cik gauži tevi žēloju, un kā es pēc tevis dien' un nakti izleju asaras. Kad tu atdzīvotos un uzceltos no kapa, tad es tev atdotu to brango sivēniņu, ko man māsa dāvināja." Tikko viņa šos vārdus bija izrunājusi, viņa ierauga uz kapiem lielu putnu lidinājamies, un nu uznāca Līzei tādas bailes, ka tā skriešus aizbēga no kapsētas. Labu gabaliņu tecējušai, tai atkal paliek žēl sivēniņa, kas palicis kviekdams uz kapiem. Ko nu darīt? Saņēmusi drošu sirdi, viņa iet atpakaļ pēc sivēniņa, bet brīnums! — maišelis tukšs un sivēniņš nekur nav redzams. Līze gan saukusi: "Cuk, cūciņ, cuk cūciņ!" Bet kas pagalam, tas pagalam Te atkal putns uzcēlies gaisā no kapiem un Līze, vēl vairāk nobijusies, bēgusi projām. Mājas pārnākusi, Līze no bailēm un sirds sāpēm pēc savas meitiņas un treknā sivēniņa palikusi slima un pēc pusgada vārgšanas nomirusi.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox