Veļi māžojas

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search
Comments: Veļi esot miroņu dvēseles, kas melnā kamolā satinušās, veļoties gājējiem tumšās naktīs uz kājām. Reiz viens vīrs tumšā naktī gājis uz riju. Ejot tam sācis velties uz kājām melns kamols un vēlies tā projām, kamēr ievēlies rijā. Vīrs no tam tā pārbijies, ka palicis tūdaļ slims un pēc maz dienām nomiris. Šimiņš Bruknā. Viens vīrs guļ pie vecas, pusnoārdītas rijas. Te naktī viens to modina: "Neguli te, tur iekšā ir veļi!" Viņš paceļ acis — redz: tādi muskuļi kā kaķi drīzi lēkādami veļas pa lodziņu iekšā, drīz ārā. K. Rītiķis Džūkstē. (LP, VII, I, 124, 2 un 3).


Vasaras dienā viens baldzietis brauc gar Krusta kalnu. Pie kapsētas vārtiem piebraucis, viņš ieraudzījis uz ceļa melnu dzijas kamolu. Ātri pacēlis kamolu un braucis tālāku. Bet tavu brīnumu! — kamols arvienu lielāks un lielāks tapis, kamēr pēdīgi visi rati tā pārpildīti, ka pašam baldzietim bijis jakāpj no ratiem ārā. Viņš gribējis izgrūst kamolu no ratiem, bet nav varējis, jo tas bijis ļoti smags, tā ka pēc pat zirgs vairs nav varējis pavilkt un apstājies kādu ceturtdaļversti no kapsētas. Zirgam apstājoties, kamols pārvērties par melnu putnu un aizskrējis uz kapsētu, kliegdams: "Pie citiem, pie citiem! ko es viens". Baldzietis nu priecīgs braucis atkal tālāk uz Skujeni.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox