Veļi prasa, lai aprok

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Priekš daudz gadiem stāstīja viens svešs kungs no Kurzemes, ka viņa tēvs, kas citkārt bijis muižas valdinieks, esot caur spoku palicis bagāts. Svešinieka tēvs, ar vārdu Kundrāts, reizojis no Jelgavas uz mājām, lietus lijis straumēm un ceļš dubļots, tā ka Kundrāts tik vēlā vakarā varējis krogu pasniegt. Te ienācis, lūdz krodzinieku, lai dod naktsmāju, uz kam tas atbild, ka esot visas rūmes jau aizņemtas, tik viena istaba gan vēl esot dīka, bet tur nevarot neviens cilvēks pārgulēt, jo tur pusnaktī briesmīgi spokojot.

"Kad tas vien tā vaina ir," atsacījis drošsirdīgais Kundrāts, "tad lieciet tik man tai spoku istabā gultu uztaisīt, es tālāk nevaru braukt un spokus nebīstoss, jo tādu pavisam nav, un tik māņticīgi cilvēki tos daudzina." Krodzinieks gan vēl ar mīļiem vārdiem lūdza, lai ceļinieks meklējot labāk citur naktsmāju, bet kad Kundrāts pastāvēja, ka minētā istabā viens pats gulēšot, tad plecus raustīdams, arī vēlēja tur uztaisīt gultu. Ceļotājs ienesa savas lietas, noturēja labas vakariņas un jokodams krodziniekam labu nakti devis, gāja gulēt. Miegs tam vēl nenāca, tādēļ tas no sava ceļa-soma izņēma grāmatu, aizdedzināja divas sveces, nolika pie gultas uz galdiņa zobenu un pāri pistoles, aizslēdza durvis un tad apgulās, gribēdams gultā kādu brītiņu lasīt. Visi kroga ļaudis un citi ceļavīri jau bija dziļā miegā; te uz reiz atradās istabā no izskatas bāls un assiņains sievišķis, kas, rokas žņaugdama, gar gultu staigāja. Kundrāts, zobenu un pistoles rokās ņemdams, runāja uz spoku: "Visi labi gari slavē Dievu!"

"Ir es Dievu slavēju," atsacīja spoks.

"Kādēļ tu naktī staigā un ļaudis baidi?" sacīja Kundrāts, "es no spokiem nebīstos un kad tu man tuvoties gribētu, tad šaušu un cirtīšu ar zobenu."

"Ha, ha, ha!" atskanēja balss it kā no bedres. "Man tu neko nevari darīt, jo man nav miesas un kaulu, es esmu gars; bet tu esi pirmais, kas ir tik drošs, laikam tev laba apziņa. Tāpēc celies no gultas, es tev rādīšu daudz mantas un tu un tavi bērnu bērni būs bagāti un laimīgi, kad tu visu izpildīsi, ko tev piekodināšu. Tad paklausies! Trīsdesmit gadu atpakaļ no Jelgavas braukdama, es gulēju šinī istabā. Blēdīgs krodzinieks, kas savu pelnīto algu jau dabūjis, bija manījis, ka man bija daudz naudas, un zelta un sudraba lietu, tāpēc tas, kārodams bagātības, mani še nokāva un apraka apakš grīdas. Lai šī slepkavība nenāktu gaismā, tas mūrētā sienā ietaisīja mazu skapīti, kur noglabāja visu mantu, bet pēc tam, par upi braukdams, dabūja ātru galu, un nu neviens cilvēks nezina, kur tā manta noslēpta. Redzi šo mazo nagliņu, kad to paspiedīsi, tad atdarīsies durvtiņas, tur atradīsi tūkstošiem naudas, zelta un sudraba. No šās naudas paturi vienu daļu sevim, otru daļu izdali nabagiem un trešo daļu dod baznīcai un iztērē uz manām bērēm. Liec izrakt manus kaulus no grīdas apakšas un apglabāt svētītā kapsētā, kā pienākas ar visu godu, tad es varēšu līdz pastarai dieniņai mierīgi dusēt."

Pēc tam spoks pazudis, Kundrāts nu paspiedis apzīmēto nagliņu un tūlīt atdarījušās apslēptā skapīša durvtiņas, kur atradusies liela manta, ko viņš savā ceļa somā paglabājis un tad gājis pie miera un gulējis līdz gaismai.

Otrā rītā krodzinieks brīnījies, ka reizinieks spirgts un vesels uzcēlies, bet vēl lielāks brīnums tam bijis, kad Kundrāts sacījis, ka še krogā palikšot vēl visu nedēļu. Lai krodzinieks tik ātri sagādājot visu, kas vajadzīgs lielām dzīrēm un liela ļaužu pulka uzņemšanai. Tad lai nākot palīgā uzlūgt tiesas locekļus, goda vīrus, godīgas sievas, nevainīgas meitas un visus nabagus trīs jūdzes apriņķī, lai tie nākamā piektdienā sanāktu uz goda maltīti.

Kundrāts pats nobraucis pie mācītāja, apdāvinājis baznīcu, izlūdzies kapa vietu, apstellējis no pilsētas bagātu zārku un akmeņa krustu ar zelta virsrakstu: "Dusi mierā, līdz pastara dieniņai."

Noliktā dienā sapulcējās viesi un nabagi no trīs jūdzēm tālumā. Tad Kundrāts izdalīja kropliem un nabagiem daudz naudas, tā ka tiem vairs nevajadzēja uzpriekšu pie cietsirdīgiem cilvēkiem žēlastības lūgt. Nu uzplēsa grīdu un izraka sievietes kaulus, salika tos pareizi zārkā un tad ar Dieva lūgšanām un svētām dziesmām paglabāja svētītā kapsētas zemē.

Viesi vēl trīs dienas pēc tam ēda un dzēra, kā dažkārt vecos laikos godos mēdza darīt. Beidzot katrs devās uz mājām, ir Kundrāts brauca projām savu ceļu ar lielu bagātību, bet arī krodziniekam bija laba peļņa.

No tā laika no spoka nekas vairs nebija ne redzams, ne dzirdams, un vēl līdz šai dienai tai pašā vietā stāv krogs, kur katrs cilvēks var mierīgi naktsmāju turēt.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox