Velis tiek nēsāts

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Reiz krogā bija sanākuši daži kungi un iesākuši runāt par drošību un bailību. Viens tad iesaucies: "Bet tas būtu drošs, kas tagad nakts laikā atnestu tos miroņa kaulus, kas baznīcas priekšnamā pie sienmaļa." Neviens neko neatbildējis. Beidzot viņi salielīdamies izsolījuši lielu naudu tam, kas kaulus atnesīšot. Un tur dzīvojusi nabaga meita, tai bijis jāuztura veca māte un ābām nebijis ko godīgi ēst. Šī meita tad apņēmusies miroņa kaulus nest. Ko visu badā nedara? Labi, nokarinājusi baznīcas atslēgu, aizgājusi, atslēgusi baznīcas durvis un pārnesusi kaulus uz krogu. Kungi pabrīnījušies, aizmaksājuši solīto algu un likuši, lai aiznes kaulus atkal atpakaļ. Neko darīt — aiznesa arī. Bet tiklīdz kaulus nolikusi vietā, tie sākuši runāt, sacīdami: "Ātrāki tu mani nevari nolikt, iekāms baznīcas pagrabā nebūsi pielūgusi to sievieti, kas tur pie galda sēž." Meita ieiet pagrabā, lūdz sievieti; bet tā neliekas ne redzot. Neko iesākt — ies atpakaļ pie kauliem. Bet kauli nu pārvērtušies par pilnīgu mironi un vaicā meitai: "Vai atlaida?" Meita saka: neesot atlaidusi. Mironis saka: "Tad ej vēl to pašu sievieti lūgt!" Aiziet nu lūgt: sieviete vēl nerunā, bet kaut cik jau laipnāka ir: mazākais pasmudzina galvu par atbildi. Aizejot nu meita pie miroņa, mironis vaicā: vai nu esot atbildējusi? "Nekā!" meita atteic, "galvu vien nopurināja." — "Tad ej vēl trešo reizi lūgt!" Meita aiziet pa trešam lāgam — nu sieviete atlaida gan. To šī nu pasaka mironim. Mironis priecīgs: "Paldies! tu mani atsvabināji no lāstiem. Man te tik ilgi vajadzēja balēt un diedēt, kamēr drošinieks gadīsies, kas par mani aizlūgs." To teicis — nogājis žvāks ! — mironis pazudis.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox