Velis tiek nēsāts

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Pa ceļu gājuši trīs vanderzeļļi. Bijusi smuka nakts — mēnesis puiki spīdējis. Viņi piegājuši pie kroga — turpat bijuši kapi — un redzējuši uz kapiem vienu baltu vīru. Tas vīrs jau esot tur stāvējis katru nakti. Vanderzeļļi nu gājuši krogā un teikuši krodziniekam "Uz kapiem stāv tāds balts vīrs." — "Tas jau tur katru nakti stāv. Kā pulkstens deviņi — viņš ieronas, bet kā pulkstens divpadsmit, tā atkal nozūd. Ja jūs man labi samaksāsit, tad es jums to vīru atnesīšu no tā kapa," tā teica krodzinieka meita. "Tā, labi," šie maksāšot, lai tik pār nes to balto vīru. Pēc maza brīža meita ienesot vīru un — braukš! nosviežot šo uz galdu. Pulkstens bijis desmit. Bet nu vīru vajadzēja nest atkal atpakaļu. Meita gan negribējusi vairs šo nest, bet kas tad nu cits to nesīs? Jānes tik bijis. Krodzinieks, krodzenieka puiši un vanderzeļļi gājuši aiz kroga stūri un skatījušies, ko nu šī uz kapiem darīšot. Šī nesusi gan vīru uz tās pašas vietas, bet vīrs nelaidis šīs atpakaļ un teicis. "Ej pagrabā un pielūdz vienu saiminieci, kam es esmu lopus ķērnājis (zavējis, apbūris), tad es tevi palaidīšu vaļā. Šī nu ieiet tai pagrabā un redz, ka tā saimniece guļ zārkā paliekusies uz roku. Tai saimniecei spīdējušas gaišas spožas acis. Meita lūdzas, bet saimniece nesaka nevienu vārdu. Pēc tāda brīža citi miroņi teikuši; lai šī ejot uz māju, jo pulkstens jau esot divpadsmit, un viņiem jāejot gulēt. Meita pārgājusi mājā un no rīta, kā pulkstens bijis astoņi, tā nomirusi. Bet no tā laika tas vīrs vairs nav rādījies, ne stāvējis uz kapiem.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox