Velis tiek nēsāts

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Reiz dzīvoja lielskungs un lielmāte ļoti naidīgi, viens otru lādēdami, viens otram spītēdami. Un pēc gadiem lielkungam mirstot, lielmāte gribēja tam atriebties jo sāpīgi, viņa to nobūra, sacīdama šos nelāgos vārdus: "Tu, nelietīgais velna kalps! visu mūžu tu mani allaž apbēdināji, tāpēc tevi burdama noburu: kaut tavas miesas nomirušas nesatrūdētu! Kaut viņas ļaužu apsmieklam par nižģeli mētātos apkārt uz laiku laikiem. Lai velns to piepilda, ko teicu! Tad lielskungs sacīja: "Labi, manas miesas tu padarīji nesatrūdināmas; bet es tev novēlu, kaut tu nenomirtu mūžīgi!" Lielskungs nomira. To nolika kaplicā. Tur viņš gulēja vairāk gadu, bet bija nesatrūdējis, tā kā šodien ielikts. Drīzi pēc tam arī lielmāte nomira un tomēr nenomira: tā sēdēja savā krēslā un ēna vien no viņas bija redzama. Tā viņi abi bija apbūrušies. Te kādā svētdienas vakarā, tuvējā kapsētas krogū, bija sapulcējušies visi apkārtējie jaunekļi. Tur viņi cits par citu lielījās varenāks esam un viens pat iesaucās: "Es atnestu ir teitan kaplicas lielkungu!" — Labi! citi smējās, "nes šurp!" Un lielītājies gāja un atnesa lielkungu, nostādīja to krogus stūrī. Cits tagad zobojās par lielkungu, cits brīnījās, cits pabakstīja ar pirkstu. Bet kā pabakstīja ar pirkstu, lielskungs sāka kustēties, piegāja pie atnesēja, sagrāba aiz apkakles un teica: "Nesi tūdaliņ mani atpakaļ!" Visi sabijās, bet tam bija jānes. Aiznesa, nolika kaplicā. Nolika kaplicā, lielskungs sacīja: "Es tev, nesēj', piedodu! bet aizej uz to un to muižu un pasaki manai sievai, kas tai krēslā par ēnu sēž, ka esmu piedevis viņai, lai nu viņa man arī piedod." Jauneklis tā izdarīja: pateica lielmātei atnesto ziņu. Lielmāte patencināja sirsnīgi par vēsti, teikdama, ka arī viņa piedodot lielkungam, un tad pazuda no krēsla tai pašā acumirklī. Pelnu kopiņa vien tai vietā atlikās. Arī lielskungs pazudis.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox