Veļi prasa savas mantas / Die Manen verlangen ihre Sachen

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Source
About subject(s)
About topic(s)
About place(s)
Original metadata:
Collector
Informant(s)
Place of recording Straupe
Year of recording
Age of informant
Other publications
Comments
Latviski (edit) Deutsch (edit)
Kūlēji reiz lielījās viens par otru, kuŗš drošāks. Viena meita teica, ka tā varot, ja vien gribot, tagad pat iet uz kapsētu un viņu izstaigāt. Citi kūlēji to neticēja. Negribēdama kaunā palikt, tā devās turp. Vārtu kambarim cauri ejot, meita ieraudzīja viņā cilvēku, kas palagā bija ietinies. Domādama, ka kāds kūlējs atnācis viņu baidīt, meita norāva tam palagu. Pārnākusi, viņa smiedamās rādīja palagu kūlējiem un stāstīja, ko vārtu kambarī redzējusi. Citi kūlēji brīnījās un dievojās, ka neviens no viņiem tur neesot bijis. Palagu pie uguns apskatījušies, tie redzēja, ka viss tas bija ar strutām. Bet tūliņ arī pienāca pie rijas loga mironis un prasīja pēc sava palaga. Meita no bailēm nezināja, ko darīt, jo mironis kā negāja, tā negāja no loga projām. Viņa gāja pie mācītāja, no tā padoma lūgt, bet mironis gāja viņai pakaļ. Tiklīdz gaismiņa iesāka svīst, mironis atstājās un aizgāja uz kapsētu atpakaļ, kur palika stāvot vārtu kambarī. Mācītājs saaicināja deviņus citus mācītājus — lielam ļaužu pulkam piedaloties — tie gāja uz kapsētu. Mironis stāvēja pie vārtu kambaŗa durvim un sagaidīja nācējus. Mācītāji nu sūtīja meitu, lai tā apsedz mironim norauto palagu. Meita gāja un darīja pēc mācītāju pavēles. Kad palags bija uzsegts, deva mironis meitai tādu sitienu, ka dūmi vien apjuka un pats bija acumirklī nozudis; bet no meitas arī tikai atlikusies maza čupiņa pelnu. Einmal prahlten die Drescher, wer von ihnen der mutigste sei. Da sagte eine Magd, sie könne, wenn sie nur wolle, auch jetzt (zur Nachtzeit) allein zum Friedhof gehen. Die Drescher wollten es nicht glauben. Da sie nicht verspottet werden wollte, machte sie sich auf den Weg. Als sie an das Tor-Häuschen kam, erblickte sie einen Mann, der sich in ein weißes Laken gehüllt hatte. Da sie glaubte, dass einer der Drescher vorausgeeilt sei, um sie zu erschrecken, zog sie an dem Laken. Zurückgekehrt zeigte sie lachend den Dreschern das Laken und erzählte, was sie in dem Torhäuschen gesehen hatte. Die anderen Drescher wunderten sich und versicherten, dass keiner von ihnen dort gewesen sei. Als sie das Laken beim euer näher betrachteten, sahen sie, dass es voller Eiter war. Gleich darauf kam auch schon der Tote ans Fenster der Korndarre und verlangte nach seinem Laken. Die Magd wusste vor Angst nicht was sie tun sollte, denn der Tote ging und ging nicht vom Fenster weg. Sie ging zum Pfarrer um Rat zu holen, aber der Tote ging ihr nach. Sobald es dämmerte, ging der Tote wieder zum Friedhof zurück und blieb am Torhäuschen stehen. Der Pfarrer holte noch neun andere Pfarrer und begleitet von einer großen Menschenmenge gingen sie zum Friedhof, Der Tote stand an der Tür des Torhäuschens und wartete auf sie.

Der Pfarrer schickte nun die Magd, den Toten mit dem heruntergerissenen Laken zu bedecken. Als dies getan war, versetzte der Tote der Magd einen solchen Schlag, dass es nur so rauchte und der Tote war augenblicklich verschwunden. Aber auch von der Magd verblieb nur ein kleiner Haufen Asche

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox