Veļi prasa savas mantas / Die Manen verlangen ihre Sachen

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Source
About subject(s)
About topic(s)
About place(s)
Original metadata:
Collector
Informant(s)
Place of recording Aumeisteru pagasts
Year of recording
Age of informant
Other publications
Comments
Latviski (edit) Deutsch (edit)
Vecos laikos kādu nakti visa Aumeisteŗu baznīca bijusi apgaismota, ērģeles spēlējušas un draudze dziedājusi. Pie baznīcas durvim stāvējis liels vīrs, apsedzies ar baltu palagu. Divas meitas gājušas gar baznīcu. Viena meita bijusi tāda nerātna un pārgalvīga. Viņa pieskrējusi pie stāvētāja, kas bijis mirons, un norāvusi tam palagu. Stāvētājs nekā nesacījis. Meitas baznīcā neiegājušas, bet aizgājušas taisni uz māju. Nebijusi vēl stunda pagājusi, ka pie mājas durvim, kur meita dzīvojusi, viens klauvējis un teicis: "Nāc ārā. Uzsedz man palagu!"

Meita nekā neatbildējusi. Saucējs pēc pusnakts aizgājis. Nākamā naktī viņš bijis klāt un atkal prasījis palagu. Tas bijis tas pats mirons, kam meita pie baznīcas durvim palagu norāvusi. Kad meita negājusi, tad mirons sācis stipri klauvēt un kliegt. Meitai bijis ļoti bail. Arī visi mājas cilvēki bijuši nobijušies. Neviens nedrīkstējis ārā iet. Trešā naktī atkal mirons bijis klāt, klauvējis un teicis: "Nāc ārā! Uzsedz man palagu, citādi tev jāmirst."

Nākamā dienā meita aizgājusi pie mācītāja. Viņa tam izstāstījusi, kā noticis un kā mirons nākot un prasot palagu. Mācītājs apsolījies nākt meitai līdz un lūgt Dievu.

Naktī mirons bijis atkal klāt. Mācītājs lūdzis Dievu un sūtījis mironu prom, bet mirons negājis. Mācītājs teicis, ka palagu aiznesīs uz kapsētu un ieraks kapā. Mirons nebijis ar mieru, viņš uzstāvējis, lai meita iznāk no istabas un uzsedz tam palagu. Tad mācītājs ar meitu izgājuši ārā. Aiz durvim stāvējis tas pats lielais vīrs, ko meita pie baznīcas durvim redzējusi. Tiklīdz meita tuvojusies mironam, nezin no kurienes saklupuši tai virsū citi mironi un to saplosījuši.

In alten Zeiten sei in einer Nacht die Kirche von Aumeisteri hell erleuchtet gewesen, die Orgel habe gespielt und die Gemeinde gesungen, an der Tür habe ein großer Mann gestanden in ein weißes Laken gehüllt. Zwei Mägde gingen an der Kirche vorbei, die eine sei etwas liederlich und übermütig gewesen. Sie sei zu dem stehenden Mann, einem Toten, gelaufen und habe das Laken heruntergerissen. Die Mägde gingen nicht in die Kirche hinein, sondern gingen gleich nach Hause. Es war keine Stunde vergangen, als an der Tür des Hauses, in dem die Magd lebte jemand anklopfte und sagte: “Komm heraus und deck mir das Laken über!“

Die Magd antwortete nicht. Der Rufer ging nach Mitternacht weg. Am nächsten Tag war er wieder da und verlangte das Laken. Es war der gleiche Tote, dem die Magd an der Kirchentür das Laken heruntergerissen hatte. Als die Magd nicht ging, begann der Tote sehr stark zu klopfen und zu schreien. Die Magd fürchtete sich sehr. Auch alle Hausbewohner waren erschrocken und keiner wagte es hinaus zu gehen. Auch in der dritten Nacht kam der Tote und klopfte und sagte: “Komm raus, bedecke mich mit dem Laken, sonst musst du sterben“

Am nächsten Tag ging die Magd zum Pfarrer. Sie erzählte ihm was geschehen war und, dass der Tote komme und nach dem Laken verlange. Der Pfarrer versprach zu kommen und zu Gott zu beten.

In der Nacht war der Tote wieder da. Der Pfarrer habe zu Gott gebetet und den Toten weggeschickt, aber der Tote ging nicht. Der Pfarrer sagte, man werde das Laken zum Grab bringen und vergraben .Der Tote war nicht einverstanden damit, sondern beharrte darauf, die Magd solle herauskommen und ihn mit dem Laken bedecken. Da kam der Pfarrer mit der Magd heraus, An der Tür stand derselbe große Mann, den die Magd an der Kirchentür gesehen hatte. Sobald sich die Magd dem Toten näherte, kamen – wer weiß woher, andere Tote hervorgestürzt und zerrissen die Magd in Stücke.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox