Veļi prasa mieru un cienību

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Vienā muižā kungam bijusi tāda istaba, kur neviens cilvēks nav varējis izgulēties. Tādēļ kungs izsolījis lielu maksu tam, kas to varēšot. Bet lai redzētu, kādi tie cilvēki ir, kas pie viņa nāk, tad kungs licis papriekš gulēt kādā citā istabā, kur nekas nav kaitējis un tad no rīta katrreiz vaicājis: kā labi gulējis? Bet šie visi atteikuši — cits: "Kā Dieva klēpī!" cits: "Kā eņģeļa klēpī!" — kā nekā. Par tādām atbildēm kungs katrreiz saskaities: "Kas tā par muļķa valodu! Kuŗš cilvēks tad to lai saprot: kā Dieva klēpī, kā eņģeļa klēpī!" un aiztriecis projām bez kautkā. Bet tad reiz pienācis pie kunga vecs zaldāts. Arī tam kungs papriekšu licis labā istabā gulēt un rītā vaicājis: "Kā labi gulēji?" — "Kā mātes klēpī!" atteic zaldāts. "Tas prātīgi!" To katrs cilvēks zin un saprot!" Nu kungs lūdzis, lai zaldāts guļot arī vēl otrā istabā. Labi! ko tad nu zaldāts par dzīvību bēdā? Vakarā zaldāts iet istabā, aiztaisa durvis ar lielu šķērsi, liekas gultā un gaida, kas tur nu būs. Jā, nāks pulkstenis divpadsmit — uz reizi: kraukš! — šķērša koks pušu un durvis vaļā. Ienāk vecs vīrs ar gaŗu, sirmu bārdu. Zaldāts guļ mierīgs un skatās: ko tad šis nu darīs? Redz: vecais paņem bārdas nazi, saputo ziepes — nāks šim klāt un nu tikai dzen bārdu un matus visus nost — pliku galvu. Zaldāts nesaka neviena vārda: lai tad nu dzen arī! Bet tiklīdz kā vecais beidzis dzīt un grib iet projām, tā zaldāts augšā, sagrābj šo un zlaukt! tāpat gar zemi, gultā iekšā — nodzen šim arī bārdu un matus. Bet nu vecais ceļas augšā un sāk runāt: "Daudz paldies tev, ka mani atsvabināji! Simtu gadu tā esmu staigājis apkārt, bet neviens mani nav drīkstējis aizkārt. Tas man bija jācieš par mana tēva grēkiem; bet tagad esmu izcietis. Lai mani godīgi paglabā, tad gulēšu mierīgi un netraucēšu vairs neviena. Te kabatās man ir nauda, to tu vari ņemt un tur tilta apakšā, kur sargs stāv klāt, ir parakts šķirsts nedziļi smiltīs ar zelta un sudraba naudu — tā arī tev pieder!" To izteicis, vecais kritis gar zemi un bijis pagalam. Rītā zaldāts izstāstījis piedzīvojumu. Veco vīru paglabājuši godīgi un nu tai istabā varējis gulēt, kas tikai vien gribējis. Kungs zaldātu bagāti apdāvinājis un atlaidis. Zaldāts nu, zināms, gribējis arī naudu izrakt, bet bez sarga ziņas nevarējis: neļāvuši briesmīgi ķēmi to darīt. Beidzot gājuši vakara laikā pa divatiem, tad izrakuši gan.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox