Veļi prasa mieru un cienību

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search
Comments: M. Starķis Lielvārdē uzrakstījis teiku (LP, V, 64, 13), kur kungs savā nebēdībā dūris mironim degunā un aicinājis to rītu vakariņās. Mironis arī ieradies un iesitis kungam pliķi, kuŗa zīme palikusi kungam visu mūžu uz vaiga. K. Bramanis Rīgas apkārtnē uzrakstījis teiku (V, 61, 6), kur veļi māžojušies vienā pilī, tādēļ ka tā bijusi uz veciem kapiem uzcelta. Viņi mētājuši viena miroņa galvu, par ko veli stāstījuši, ka tā galva esot viena pašnāvnieka, kas nepareizi esot svētītos kapos aprakts. Vīrs, kas to noklausījies, apracis to galvas kausu vienā purvā, un tad veli vairs tur nemāžojušies. P. Š.


Dažreiz ir dabiskā nāvē mirušie baidījuši dzīvos: ja tie nav izpildījuši savus pienākumus pret mirušajiem.

Nomiris saimnieks. Viņa dēls aiz priekiem, ka būs par saimnieku, aizmirsis apglabājot uzmest parastās trīs saujas smilšu uz tēva zārka. Te nākošā naktī dēls dzird pie durvim klauvējam. Ārā izgājušam, tam top uzmesta sauja smilšu uz galvas. Viņš sabijies atlecas kādus soļus atpakaļ. Te uzbeŗ otru sauju smilšu. Nu viņš izmetas pavisam ārā, gribēdams ieraudzīt smilšu bērēju, bet te tam seko vēl trešā sauja. Tas iesteidzies istabā, pasaucis mājiniekus un gājis izmeklēt istabas virsu, jo viņš domājis, ka smiltis no turienes sviestas. Bet visa meklēšana velta; tikai mīkstās, brūnās smiltis bijušas uz līdzena sniega redzamas. No kurienes smiltis ņemtas, nebijis saprotams, jo apkārtnē viss apsnidzis, sasalis un kas viņas bēris bijis vēl neizprotamāki. Dēls atjēdzies tikai vēlāku, no kā smiltis nākušas.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox