Sulainis ar mirušo kungu

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Vecu vecos laikos Strutelē dzīvojis viens kungs, kas bijis liels burvis. Pat nomiris, šis mierā nelicies, jo katru nakti nācis Struteles muižā spokoties. Vienu dienu kunga vecais sulainis apņēmies muižu un ļaudis no spogiem atpestīt. Viņš uztaisījis sev zārku un licis dzelzs cimdus nokalt. Kad tas bijis padarīts, tad nonesis zārku miroņu kambarī, blakus kunga zārkam, apvilcis dzelzs cimdus un vakarā ielicies zārkā par nomirušu. Pusnaktī kungs atspēris zārka vāku un iesaucies: "Ans, ko tu te dari?" — "Esmu nomiris, cienīgs kungs!" — "Parādi man savas rokas!" — Ansis parāda savas dzelzs rokas — jā — aukstas kā ledus. "Esi gan nomiris, celies augšā un nāc līdz uz muižu!" Abi aizgājuši un staigājuši ilgu laiku pa muižu, kamēr tad kungs pie pils durvim Ansim pavēlējis aizslēgtās durvis atdarīt. Bet Ansis runājis kungam pretim: Dzīvojot negāju caur lielajām durvim, nomirstot citādi nedarīšu; un ja arī ietu, tad jau kungam pieklājas pa priekšu iet." — "Labi, labi, ka arvienu tāds pazemīgs biji un vēl esi!" kungs uzteicis Ansi un tad atdarījis aizslēgtās durvis ar vienu pirkstiņu. Istabās kungs nu visādi izbuldurējies un beidzot paņēmis šķīvjus, laidis plāna vidū, skubinādams arī Ansi, lai sviežot; tomēr, šim sviežot, šķīvji saplīsuši.

Gaiļos abi divi aizgājuši atkal zārkos. Kungam zārkā ieguļoties, Ansis paķēris zārka vāku, aiztaisījis un nonaglojis, sacīdams: "Guliet nu, kungs, mierīgi, jo nebiju vis miris, bet gribēju tik jūs piekrāpt, lai atpestītu muižu no spogiem." Kungs gan trakojis zārkā, tomēr nelīdzējis nekas. Pats zārku attaisījis, dzīvs cilvēks aiztaisījis — jāguļ.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox