Sulainis ar mirušo kungu

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Vienai senai lielmātei, kas dzīvojusi Mežotnes pilī, nomiris vīrs. Lielskungs jau dzīvodams teicis, ka viņam esot pulka naudas: bet mirdams nemaz nepateicis, kur tā paglabāta.

Un lielmātei bijis sulainis Ansis. Tas teicis: "Citādi mēs nedabūsim par naudu zināt — apģērbiet mani bleķa drānās, aiznesiet un nolieciet mani kapličā, it kā mirušu."

Labi — aiznesuši. Te nakti lielskungs kājās. Kā ieraudzījis sulaini, prasījis: "Vai tu, Ansi, arī jau nomiri?

"Jā, mans kungs!"

"Nāc man līdz tur, kur man tā pulka naudas!"

Aizgājuši uz pili, tur bijis zemes apakšā mazs pagrabiņš ar apaļām durvtiņām, tā ka tikai ar mokām cilvēks var ieiet. Iegājuši tur — lielskungs sacījis: "Ja lielmāte negribētu, ka es te pa naktim staigāju, tad ātri vien būtu aiztaisījusi manu zārku, tad iegulos; un ar kreisās kājas papēdi uzcirzdama būtu teikusi: "Guli nu šo sauli, šo pasauli!" un es — es tad vairs nevarētu augšām tikt."

Tā šie tur izrunājušies, nācis pulkstens divpadsmit, gājuši uz kapliču atpakaļ. Aizgājuši — kungs teicis: "Lieni nu zārkā!"

"Ne, kungs, es arvienu jūs esmu guldinājis, guldīšu arī tagad"

Šis klausījis un iegulies pirmais zārkā. Bet nu sulainis aizcirtis zārkam vāku, uzspēris ar kreisās kājas papēdi un teicis: "Guli nu šo sauli, šo pasauli!"

Tad kungs gan dusmīgi iesaucies: "Bij man to zināt — tev vajadzēja aukstam palikt!" bet augšām vairs neticis.

Rītā gājuši pagrabiņā ņemt naudu ārā un, kas nu nav brīnumiem! Kamēr ņēmuši, pa pili tāda vētra, tāda vētra šņākusi, ka bail.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox