Sulainis ar mirušo kungu

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search
Comments: Misā gluži tamlīdzīgs variants, Annas Kalnavēderes uzrakstīts. L. P.


Kalps (tāpēc, ka nelaiķa kunga atraikne lūgusies, lai apmierinot nomirušo "cieto" kungu, kas nedevis ne viņai mieru, ne citiem cilvēkiem, pat ne muižas lopiem) licis pagatavot alvas cimdus un naktī aizgājis uz kapsētu pie kunga kapa. Nogulies pie kapa — te ap pusnakti negantnieks augšā, sniedzis kalpam roku un vaicājis: "Vai tiešām esi miris?" Kalps atsacījis: "Jā, kungs, esmu miris, gaidu, ko jūs nu pavēlēsit."

"Tad iesim uz muižu!"

Aizgājuši muižā, izmocījuši tur ļaudis un iegājuši ir zirgu stallī.

Kungs paņēmis pātagu un strostījis zirgus, bet zirgi nekustējušies ne no vietas, tāpēc ka lopi nejūtot ko mironis sit. Nu kungs devis pātagu kalpam. Bet tiklīdz kalps iesitis zirgam, zirgs sācis raustīties steliņģī. Kungs teicis: "Tu jau esi dzīvs! Kāpēc zirgi baidās no tevis?"

"Nekā, kungs, tas ir tāpēc, ka es dzīvs būdams ikrītu nācu zirgu stallī un krietni zirgus pēru; viņi ir tagad vēl no manis bīstas."

Nu viņi aizgājuši atkal atpakaļ uz kapsētu. Pie zārka kungs sacījis kalpam: "Liecies tu papriekšu gulēt!"

"Nē, kungs, dzīvs būdams esmu gājis pēc jums gulēt, gribu arī tagad būt beidzamais." Neko darīt — kungs licies zārkā. Bet tikko bijis zārkā, kalps paķēris zārka vāku, uzgrūdis zārkam virsū un, krustu aizmetis (pār zārku), teicis: "Guli nu tu, maita, ar šo sauli " Kungs tikai to vēl attapis pateikt: "Bij man to zināt — dzīvs nebūtu palicis!" Un no tā laika mirušais kungs mitējies muižā rādīties.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox