Sulainis ar mirušo kungu / Der Diener mit dem verstorbenen Herrn

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Source
About subject(s)
About topic(s)
About place(s)
Original metadata:
Collector
Informant(s)
Place of recording Nereta
Year of recording
Age of informant
Other publications
Comments
Latviski (edit) Deutsch (edit)
Reiz nomiris viens mācītājs un nedevis savai sievai nemaz miera, nācis katru nakti viņas mocīt. Reiz kučērs, vārdā Ancis, teicis uz cienmātes, ka viņš šo atpestīšot. Nu viņš liek nokalt dzelzs cimdus un tādu pašu uzmaucamo uz deguna un ausim. Viņš aiziet ap pusnakti uz baznīcu, sēž un grauž akmeni. Te ienāk mirušais mācītājs un teic: "Anci, ko tu tur dari?"

Ancis atbild: "Cienīgs tēvs, graužu akmeņus."

"Iedod man arī!"

Nu mācītājs paņem un grauž, ka uguns vien šķīst, bet Ancim tā neveicas. Mācītājs prasa: "Anci, vai tu tik esi miris?"

Ancis apgalvo, ka esot miris. Mācītājs teic: "Kāpēc es tevi neesu redzējis mūsu valstī?"

Ancis atbild: "Kā jau dzīvs būdams, nemaisījos jums zem kājām, tā arī tagad."

Nu mācītājs paķeŗ pie vienas auss — saspiež, pie otras, tad pie deguna, tad pie rokām un apmierinājas.

Tad mācītājs saka: "Iesim pie cienmātes!"

Abi aiziet, nu mācītājs atkal skubina: "Nu, Anci, ņem nu un pamoki!"

Bet Ancis atbild: "Cienīgs tēvs, kā dzīvi būdami, gājāt un darījāt pa priekšu, tā tagad arī miruši."

Mācītājs ņem cienmāti mocīt, ka šī sten un vaid vien. Nu nāk kučēra reiza, bet kučēram cienmāte nemaz nevaid.

"Anci, kāpēc tev viņa nevaid?"

"Cienīgs tēvs, kā dzīvs būdams, biju nespēcīgāks, tā arī miris."

Nu viņi iet govis un zirgus mocīt. Kad mācītājs ņem, tad visi lopi vienās putās, bet kučēram nekā.

Jau gailis nodziedājis, nu ies gulēt un aiziet uz kapliču, kur bija mācītāja zārks, kā arī daudz citu zārku. Mācītājs prasa: "Anci, kur tu guli?"

"Redziet, cienīgs tēvs, tur tanī stūrī."

"Nu labi, ej gulēt!"

Bet Ancis atbild: "Kā dzīvs būdams, gāju pēdējais gulēt, tā arī tagad."

Nu mācītājs iegulas zārkā, Ancis paņem vāku, uzliek, un kā uzlicis, tā ar abām rokām ar kulaku sizdams, teic : "Āmen, āmen, āmen!"

Nu mācītājs izgrūž pusroku caur zārka vāku un teic: "Ja es būtu zinājis, ka tu esi dzīvs, tad es tevi būtu pirmā brīdī nožņaudzis."

No tās reizes mācītājs nav nekad vairs nācis cienmāti mocīt, un kučērs dabūjis lielu atlīdzību.

Einmal starb ein Pastor und ließ seiner Frau gar keine Ruhe, sondern kam Nacht für Nacht, sie zu peinigen. Einmal sagte der Kutscher namens Ansis zur Frau, er wolle sie befreien. Er ließ sich eiserne Handschuhe schmieden und einen ebensolchen Überzug über Nase und Ohren. Um Mitternacht ging er in die Kirche, setzte sich hin und nagte Steine. Da kam der verstorbene Pastor herein und sagte: "Ansis, was tust du da?" – Ansis erwiderte: "Gnädiger Herr, ich nage Steine."-"Gib mir auch!" Der Pastor nahm und nagte, dass die Funken nur so stoben, Ansis aber wollte es nicht recht glücken. Der Pastor fragte: "Ansis, bist du denn auch tot?" Ansis versicherte, er sei tot. Der Pastor sagte: "Weshalb habe ich dich denn nie in meinem Reich gesehen?" Hans erwiderte: "Wie ich mich bei Lebzeiten nie bei dir vorgedrängt habe, so auch jetzt. "Nun fasste ihn der Pastor an einen Ohr, drückte es, dann an zweiten, dann an der Nase, dann an den Händen und beruhigte sich. Dann sagte der Pastor: "Wollen wir zur gnädigen Frau gehen!" Beide gingen hin, und wieder drängte der Pastor: "Los, Ansis, quäle sie!" Ansis aber entgegnete: "Gnädiger Herr, wie ihr mir bei Lebzeiten mit eurem Beispiel vorangegangen seid, so soll es auch nach dem Tode sein!" Der Pastor quälte die Frau, dass sie jammerte und stöhnte. Nun kam der Kutscher, an die Reihe, bei ihm aber stöhnte die Frau – gar nicht. "Ansis, weshalb jammert sie bei dir nicht?" — "Gnädiger Herr, wie ich bei Lebzeiten der Schwächere war — so auch nach dem Tode." Dann gingen sie, die Kühe und Pferde quälen. Als der Pastor am Werk war, waren alle Tiere in eitel Schweiß, beim Kutscher gar nicht.

Schon krähte der Hahn, sie wollten sich schlafen legen und begaben sich zum Kirchhof, wo sich der Sarg des Pastors befand wie auch viele andere Särge. Der Pastor fragte: "Wo liegst du, Ansis?" — "Schaut, gnädiger Herr, dort in der Ecke" — "Gut, geh also schlafen! Aber Ansis erwiderte: "Wie ich im Leben als letzter zu Bette ging, so auch jetzt." Nun legte sich der Pastor in den Sarg, Ansis aber legte den Deckel auf, schlug mit beiden Fäusten drauf und sagte: "Amen, Amen, Amen!" Da streckte der Pastor die halbe Hand durch den Sargdeckel und sagte: "Hätte ich gewusst, dass du am Leben bist, so hätte ich dich gleich zuerst erwürgt." Seit jenem Male ist der Pastor nie wiedergekehrt, um die gnädige Frau zu peinigen, und der Kutscher wurde reich belohnt.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox