Veļi moka cilvēkus

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

"Senāk nereti nevien ar miroņiem satikušies, bet arī ar šādiem, tādiem deiviņiem."

Es vaicāju: "Kas tie par deiviņiem?"

"Ko nu pateikt, kas tie par deiviņiem?" viņš atbildēja. "Senāk nesuši viņiem ēst un tad viņi šo to palīdzējuši, kas jau mācējis ar viņiem apieties.

Tā vienreiz saimnieks nolicis uz teka pie linu lauka ēdienu deiviņiem un deiviņi par to noplūkuši nākamā naktī viņam visus linus — pašam nemaz nebijis jāstrādā: deiviņi padarījuši. Bet to gan saka, ka deiviņiem linos neesot brīv kāpt: jāplūcot no vienas malas vien, lai neviena stiebriņa nenovāžotu."

Tālāk vaicāju: "Vai šiem deiviņiem nav svētīta kāda īpaša diena?"

"Nē — kur nu īpaša diena — to nezinu; tā gan saka: zirgiem esot īpaša diena, Juŗa diena, bet deiviņiem nezinu."

"Nu, kas tad tai Juŗa dienā labs darīts, vai nezināt?" tā vaicāju.

"Kas tur darīts, to nezinu; bet zirgs ir tas pats gandrīz, kas cilvēks, tikai dvēseles viņam nav. Lūk, tādēļ viņam īpaša diena."

"Nu, kā tad zirgs nu var būt tas pats gandrīz, kas cilvēks?" vaicāju.

"Kā var? Kā tad atkal nevar būt? Ko jūs bez zirga darītu un iesāktu? Skat, vai nu viņš ar savu derīgumu nav tikpat vērts kā cilvēks?"

"Labi, labi!" es atteicu, "bet pastāstiet nu man par miroņiem, ko pirmīt iesākāt!"

"Nu, par miroņiem — tas nu ir tā: viņi daudreiz kā gari nākuši no kapiem ārā un rādījušies gaŗāmgājējiem. Tā vienreiz meita gājusi vēlā vakarā uz otrām mājām pie vecas mātes. Bijis jāiet gar kapiem. Te itin piepēži dzird: Pagaidi mūs arī!"

Meita atskatās: divi puiši, vai kas, taisās viņai biedros. Nu, nekas, lai paliek, ies reizē. Aiziet pie mātes, šie vēl neatstājas. Meitai palicis tā ērmoti, viņa ātri aizcirtusi durvis, ieskriedama pie mātes. Šie nevarējuši vairs iekļūt istabā, ja neviens nelaiž. Nu māte vaicājusi meitai: "Kas tie tev par līdznācējiem?"

Tā un tā — meita izteikusi. "Ā, tad zinu gan, meitiņ, tie ir miroņi, nelaid viņus iekšā!" Šī nelaidusi arī. Bet drīzi ārā palikušie sākuši virsū plīties: "Kas ir — vai nāksi drīzi laukā, vai nāksi? "

Māte, to dzirdēdama, pamācījusi meitu: "Saki viņiem, šīpus durvim, ka tev papriekšu linu mokas jāizstāsta savai mātei, ātrāk nevari iet. "

"Kas tās ir: linu mokas? " vaicāju.

"Nu, linu mokas ir tās mokas, kas liniem jāizcieš, kamēr viņus par kreklu dabū mugurā: liniem jāiesējas zemē, jāizdīgst, jāizaug, jānobriest, jāiet rijā, jāpanes kulstījums u.t.t. "

Nu, un tā nu šie otrpus durvim gaidīs arī, kamēr linu mokas pabeigs izstāstīt. Bet kur nu tādas gaŗas mokas tik ātri izstāstīsi? Pienāca pusnakts — vēl stāstīja. Beidzot kad iedziedājās gailis, tad pabeidza gan; bet tad arī miroņi, līdz ko gaili izdzirdējuši, bija pazuduši.

Otrā reizē atkal vienai meitai tādi miroņi piesitušies un aizgājuši līdz kāzās. Meita nezinādama arvienu vēl dancojusi. Bet nezin kā dancojot uzminusi šim uz kāju: tūliņ tukšs zābaks vien palicis tai vietā un neviena vairs."

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox