Velis nobeigts

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search
Comments: Meževsku Jānis Ozolniekos uzrakstījis teiku (Jkr. IV) par mirušo tiesnesi, kas aprakts Drīziņu kapos. "Bet kad viņš katru nakti pie kapiem spokojies, tad zārku mo kapiem izrakuši... un aprakuši purvā, nolikdami zārku uz muti. No tā laika vairs nespokojies) (LP, VII, I, 81, 4). P. Š.


D. muižā dzīvojis vienreiz ļoti bargs kungs: spīdzinājis darbiniekus uz nebēdu; dažreiz, kad zirgi nespējuši arkla vilkt, strādniekiem arī arklā bijis jājūdzas un pašam jāvelk. Bet vienreiz, nevarēdami vairs pārestības paciest, zemnieki dusmās kungu nosituši un aprakuši birzītē.

No tā laika vienmēr pusnaktīs un pusdienās manījuši kungu ar maisu plecos pa birzīti staigājam; un kuŗu saticis, tam piedāvājis maisu līdz Saltupju māju rijām aiznest. Zināms, visi no viņa bēguši. Bet vienam saimniekam bijis varen drošs puisis. Tas reiz pa birzi staigādams, arī saticis kungu un apņēmies maisu nest. Nesis, nesis — bet tie brīnumi — arvienu topot maiss smagāks. Atnesis pie upītes, sviedis maisu zemē un raudzījis, kas tur īsti tik smags ir. Atraisījis — vai tad tevi nelaime — izdēdējušas zirgu galvas un kājas vien iekšā. Pametis maisu upītes malā un gājis mājā.

Otrā dienā aizgājis atkal birzē — kungs pretim: vai maisu esot aiznesis Saltupju rijā?

"Nē, neaiznesu vis!"

"Kāpēc ne?"

"Tāpēc, ka par daudz smags bija."

"Ak tā? Tu manis negribi vairs klausīt, tūliņ tevi nožņaugšu!"

Nē, nē, lai nežņaudzot, viņš nesīšot, lai tikai panākot palīgā maisu mugurā uzcelt. Kungs gājis. Bet kā nu cēlis, tā puisis ātri atcirties atpakaļ un uzgrūdis maisu pašam kaklā. Kungs ar visu maisu ievēlies upītē. No tās reizes kungu birzē vairs neredzējuši.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox