Labvēlīgie veļi

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search
Comments: Tā ir laikam Skolas-maizes (I, 15) "Asaru krūzīte", kas pārgājusi tautas mutē, bet gan jau ar papildinājumu par sausajām drēbēm.


Vienai mātei bīsi viena pati meitīna. Tā bīsi jau septiņi gadi nomirusi. Māte briesmīgi meitīnu žēlosi un vienādi pēc tās raudāsi. Vienu vakaru aka māte bēdāsies pēc savas meitīnas un sacīsi pati pie sevis: "Ka tak es vē(l) reizi savu meitīnu dabūtu redzēt, ka tak viņa vē reizi ar mani runātos!"

Bet nu māte ar to nakti sapinīs redzēsi, ka pienāk viņas meitīna un viņai visa priekšīna pavisam slapa un rokā tai krūzīte un pavisam pilla. Māte skrēsi pretī un prasīsi: "Vai, vai meitī', cik tu esi slapa!"

"Man rokā ir asaru krūzīte," sacīsi meitīna, "un tā jau ir pavisam pilla un jau nāk pāri un līst man virsū. Tu vai neraudi pēc manis. Ja tu vē raudāsi, ta man visai būs jāguļ vienā slapumā un ta man būs dikti grūti."

Māte nu apsolīsi, ka viņa vai neraudās. Pēc tam vai māte neraudāsi ar pēc savas meitīnas. Ta nu pēc kāda laika aka meitīna mātei radīsies un nu bīsi pavisam sausa. Nu viņa mātei stāstīsi, ka viņai esot labi tagadin, lei tik māte pēc šās vai nekad neraudot.

Māte vai neraudāsi pēc savas meitīnas un šī ar vai nerādīsies mātei.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox