Labvēlīgie veļi

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Viena māte gulējusi uz mirstamās gultas, un viņas mazā meitenīte stāvējusi tur klāt un raudājusi: Kas viņai matiņus būšot izsukāt, kad māte nomiršot? Māte teikusi, lai neraudot, kad šī nomiršot, lai ejot aiz sētas nomaļā vietā, gan tad viņa izsukāšot.

Labi, kad māte nomirusi, meitenīte aizgājusi norunātā vietā, un vienmēr māte izsukājusi viņas matus. Mājas ļaudis brīnījušies, kas viņai matus sukājot. Bet viņa teikusi, ka māte, un vairāk nekā. Vienu dienu, kad meitenīte atkal gājusi, lai māte izsukā matus, viņai bijušas ļoti saltas rokas. Meitenīte iesaukusies: "Vai, māmiņ, cik tev saltas rokas!"

Māte šoreiz nekā nedarījusi. Kādā citā reizē mātei bijusi slikta smaka, meitenīte iesaukusies: "Māmiņ, cik tev nejauka smaka."

Māte šoreiz iesitusi meitenei ar roku un nozudusi. No tās reizes viņa nav nekad nākusi meitenītei matus sukāt. Gan meitenīte nogājusi tai vietā un raudājusi, bet viss par velti.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox