Labvēlīgie veļi

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Sen senejūs laikūs, kod ļaužu uz ituo pasauļa beja pavysam moz, vīnā derevņī pi leluo meža dzeivuoja vīns vecs, kurijis beja par gonu pi vīna muižynīka. Pi ituo veča beja poši lobī lūpi: jis zynuoja, kai jūs dzonuot un pa kaidim pļavim. Pi veča beja vīna meita un cīši skaista. Vīnu reizi tymā pusī vīns svešs kēneņč izguoja karot, salasēja sovu voisku. Dzeivuotuoji tuos pusis cīši nūsabeida un salasējās bjāgt. Meita veča nūskrēja uz teiruma pasceit sovam tāvam o taidys nalaimis, bet pa ceļu jū sagiva tuo kēneņa karaveiry un sajēmja pļenā. Cik tī uz tuos vītys beja plēšonys, bet tuo kēneņa voisku rozsyta, jī suoka bjāgt un skaistū veča meitu ar zūbynu nūkova. Myusu dzeivuotuoji nūskrēja meklēt veča meitu un atroda uz kolna nadzeivu. Tīpat vysi ļauds, kuri atroda nadzeivū meitu, jū paglobuoja. Pats vecs gauži rauduoja, un kai palaidja meitu dūbī, jis pyrmis nūsvīdja dūbī treis saivys zemis uz meitys un pascēja vuordus: "Kurijis grib, kab pi juo byutu lūpi lobi, kod vis pi ituos dūbis vysod lai nūsvīž treis saivys zemis." Vysi veču žāluoja un taipat mīļuoja juo nūkautū meitu. Vysod īdami pi dūbis nūkautys meitys, svīdja zemi. Tai puorguoja daudz godu, uz ituos vītys sazataisējās lels kolns, kuram īdevja vuordu Meitu kolns.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox