Ēni māžojas / Die Schatten spuken

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Source
About subject(s)
About topic(s)
About place(s)
Original metadata:
Collector
Informant(s)
Place of recording
Year of recording
Age of informant
Other publications
Comments
Latviski (edit) Deutsch (edit)
Ērbērģa muižas klēts skrīveri bija uzlūdzis viens saimnieks uz pašiem veciem Miķeļiem, lai laikus atnākot pie šā, tad varēšot iet pirtī, un, kā tas vecos laikos bija modē, pēc tam noturēšot krietnas vakariņas un nodzeršoties paša darīto alu. Skrīvēris labprāt izpildīja šo draudzīgo lūgšanu un noliktā laikā bija klāt. Papriekšu gāja ar citiem kopā pirtī, nopērās un tad pārnāca uz istabu, noturēja ar saimi vakara pātarus un līdz vēlam vakaram ēda un dzēra kā godā. Kad skrīveris jau gribēja mājās iet, tad saimnieks to lūdza, lai paliekot pie viņa par nakti, tādēļ ka uz tās stigas, kur tam bija jāiet, bijis dziļš grāvis, kas gan pašu laiku bijis sauss, bet kur naktī spokojot un ļaudis baidot. Skrīveris, būdams drošsirdīgs cilvēks, iesāka pilnā kaklā smieties un sacīja, ka no tādiem niekiem nebīstoties, un arī neticot, ka spoki varot rādīties. Tad atvadījās no saimnieka un saimnieces, pateikdamies par visu labu, un gāja dziedādams savu ceļu. Līdz grāvim nonākušam, tam neviļot iešaujas prātā, ko saimnieks stāstījis, bet ne par ko nebēdādams, tas runā pats par sevi: "Spoki, ķēmi, ir tik nieki un aplama māņu ticība. Kad tādi tiešām pasaulē rādītos, tad vēlētos jel kādu ar savām acim redzēt." Un lūk! uz otra grāvja krasta stāv bāls vīrs, miroņa drēbēs apģērbts, un draud ar pirkstu. Skrīveri pārņēmušas briesmīgas bailes, tas trīcējis kā apses lapiņa un nu, krustu pārmetis, tas skrējis projām ar lielu riņķi bez ceļa uz savām mājām, kur apaļas septiņas nedēļas nogulējis slims un muldējis par spoku. Ein Bauer hatte den Schreiber der Gutsspeicher von Ērbērģi zu Michaeli eingeladen, um dann — wie es in alten Zeiten Brauch war — zur Badestube zu gehen und anschließend reichlich zu Abend zu essen und selbst gebrautes Bier zu trinken. Der Schreiber nahm die freundliche Einladung gern an und war zur vereinbarten Zeit zur Stelle. Zuerst gingen alle zusammen zur Badestube, danach setzte man sich an den Tisch, hielt die Abendandacht und aß und trank bis spät in der Nacht wie bei einem Festgelage. Als der Schreiber sich anschickte, nach Hause zu gehen, bat der Bauer ihn, er möchte doch bei ihm übernachten, denn sein Weg führe über einen tiefen Graben, der zwar ausgetrocknet war aber in dem es nachts spukte und wo Leute erschreckt wurden. Der Schreiber, ein mutiger Mann, begann aus vollem Halse zu lachen und meinte, dass er vor solchen Geschichten keine Angst habe und nicht glaube, dass es überhaupt spuken könne. Er verabschiedete sich von dem Bauer und der Bäuerin, indem er sich für ihre Gastfreundschaft bedankte, und machte sich singend auf den Weg. Als er an den Graben kam, fiel ihm ein, was der Bauer darüber gesagt hatte, aber er hatte keine Angst, sondern sprach ganz unbekümmert bei sich: "Gespenster und Erscheinungen, das ist doch alles Aberglaube und dummes Zeug. Wenn es solche Dinge wirklich auf der Welt gäbe, so möchte ich sie mit meinen eigenen Augen sehen." Und siehe da: auf der andere Seite des Grabens stand ein bleicher Mann in Totenkleidern und drohte ihm mit dem Finger. Da wurde der Schreiber von einer furchtbaren Angst gepackt: er bekreuzigte sich und lief dann auf Umwegen nach Hause, wo er rund sieben Wochen krank lag und im Fieber von einem Spuk redete.
Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox