Ēni māžojas

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Neliels puika būdams, biju Mārtiņu vakarā viesībās uzlūgts, kur tērzēja un jokoja līdz pulksten vienpadsmitiem. Nakts bija tumša un tādēļ saimnieks un saimniece viesus laipni uzaicināja, lai pārguļot turpat un nebraucot mājās, jo nakts neesot cilvēka draugs. Viesi ar pateicību pieņēma labsirdīgo lūgšanu un palika par nakti. Tādēļ ka dzīvojamā ēkā nebija tik daudz rūmes, septiņas gultas uztaisīja rijā. Tur nonākuši viesi pļāpāja vēl labu laiciņu gultās gulēdami, kamēr svece beidza degt un apdzisa. Es biju apgulies pie sava radinieka, kas pēc kāda brītiņa man jautāja: "Zēn, vai redzi ko? " — "Jā," es atsacīju, "redzu, ka no zemes pamazām sāk celties it kā migla, uzkāpj līdz griestiem un tad atkal tāpat lēnām sašļūk un pazūd." Citi viesi arī vēl nebija aizmiguši, redzēja to pašu, un runāja, ka bāli gaišais stabs, kas augdams ceļoties un, mazāks palikdams, pazūdot, gandrīz kā cilvēks izskatoties. Tā šis spoks rādījās trīs reizes, gailis pirmo reiz dziedāja un nu nekas vairs nebija redzams, bet mēs pārbijušies tik pret rīta pusi iemigām. Kas tas bija?

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox